Ieva Rupenheite
Mārtiņdiena

I

Es varētu nošaut visus vilcienus,
kas aizved tevi no manis prom,
Un pēc tam ilgi lasītu debesīs sabirušos stiklus
no tūkstoš vilcienu sastāviem
un mācītos likt mazas, bērnišķīgas mozaīkas
uz tavas dzimtās stacijas sarūsējušajiem peroniem.
Visas mozaīkas izskatītos pēc tevis,
nē, nemācēšu, varbūt pēc tavas somas,
nu, kantainās,
Ja tu tās ieraudzīsi, tu zināsi, kur mani meklēt.
Ā, vēl kas, atslēgas vecajā vietā.

II

Es ļoti labi protu mānīties.
Es taču zinu, ka nav nekādas „atslēgas vecajā vietā”,
jo tādas vietas nekad nav bijis.
Bet es gribu, lai tu kaut uz brīdi notici tai atslēgai
un aizej to meklēt.
Izstaigā savu staciju, asfalts būs spīdīgs no spuldzēm,
bet varbūt, ka lietus lijis…
Un tad tu dzirdēsi, ka tur, ārā, zem kooperatīva būdas
sapņainā uzraksta „TOPAZ” viens klepos tik šausmīgi,
ka būs skaidrs – te nelīdzēs nekādas pektusīna tabletes,
pat tad, ja tās dos tava roka…
Vienīgi, ja tu saņemtu visus dvēseles spēkus un pienāktu
man klāt, jo tā būšu es, kas tik asinsstindzinoši pratīs klepot,
un mani samīlētu, daudz ne, tikai vienu buču uz vaiga,
liktu izšņaukt degunu, vispār, tā kā atrod mazus,
palaidnīgus suņus, sabārtu un aizdzītu mani mājās…
Bet tikmēr tev būs aizgājis vilciens (pēdējais, protams)!
Un tad…
Bet tu jau nenoticēsi tai „atslēgai vecajā vietā”,
jo arī tu zini, ka tādas vietas nemaz nav.

III

Es neticu, ka tu neproti uzdāvināt kaut ko mazu un mīļu.
Visi prot, tikai negrib.
Tu saki, ka nezini, kāds izskatās „mazs un mīļš’.
Tāds arī izskatās. Nu ko tu gribi, lai es tev izstāstu,
kāds izskatās kabatā nobružājies cukurgrauds, pievilcies
mazliet ar tabakas smaržu un pilns kūstošu sapņu par
karstu tēju vai par kādu nervozu, bēdīgu cilvēku,
kuru tas tūlīt pat pratīs nomierināt, izplūzdams
uz mēles, gaiši mirdzošs kā Piena ceļš tagad rudenī…
Labi, es varu samierināties arī ar klepus tabletēm,
kuras tu man jau apsolīji, vai ar mierinošiem stāstiem
par to, ka tas vīrs pie laternas atgādina Edvīnu vai arī
tā laterna viņu atgādina, nu vienalga…
Tu uzdāvināsi, labi?

IV

Es tev aizmirsu ko pateikt:
lapas ieminas asfaltā bālas un beigtas.
Nepavadīšu vairāk tevi. Es to nevaru izturēt,
tas vilciens, maita, aprij tevi un aizbrauc!
Viņam vienalga…
Zied ievas Siguldā
Oškalnos zied, bet Siguldā – nekā!

V

Man likās, ka tā ir seja tur tajos, zilajos miķelīšos,
varbūt mārtiņrozēs
Es nezinu, varbūt tava seja
tajās rudens puķēs ar bedrītēm vaigos, kad smaidi…
Pārāk saldi tas viss sāk izklausīties,
Ārā šausmīgi gāž lietus, man nav lietussarga, viss debesu
ūdens līst aiz apkakles, visi miķelīši ir slapji un rūgti,
viens nejauši pamodies tauriņš mēģināja lidot
un pļakc – iekrita ūdenī, nekādas sejas es neredzu,
jo skatos, kur likt kājas, kaut gan drīz tam nebūs
nekādas nozīmes, viss ir slapjš.
Un es brienu pa lielu, dubļainu ielu, neredzu galu tai ielai,
es tevi neredzu veselas divas nedēļas dienas,
uzskrienu stabam ar pieri. Uzraksts – MĀRTIŅDIENA.


(Literatūra un māksla, 26.05.1990.)