Mirušo vēstules

Mirušo vēstules lasām kā bezpalīdzīgi dievi,
taču - dievi, jo zinām, kam jānotiek tālāk.
Zinām, ka tāda un tāda summa atdota netiks,
ka atraitne drīz ies par sievu pie tāda un tāda.
Nabaga nelaiķi, nemākulīgie nelaiķi,
krāptie, apstulbotie, tūļīgi tālredzīgie.
Redzam žestus un grimases aiz viņu mugurām.
Dzirdam, kā stirkšķēdami plīst viņu testamenti.
Viņu gaumes trūkums, viņu Napoleons, tvaika mašīna, elektrība.
Viņu pašnāvnieciskā ārstēšanās no vidēji bīstamām kaitēm,
viņu vientiesā apokalipse - pēc svētā Jāņa
un viltusparadīze zemes virsū pēc Žana Žaka...
Klusēdami vērojam viņu bandiniekus uz šaha dēļa,
tik vien kā pārbīdītus jau trīs lauciņus tālāk.
Viss, ko viņi bij domājuši, iznāca galīgi savādāk
vai drusku savādāk, tātad pavisam citādi.
Paši neatlaidīgākie uzticīgi raugās mums acīs,
kā lai viņi zin, ka ieraudzīs tajās pilnību.

atdzejojis Uldis Bērziņš