Žils Sipervjels
NEZINĀMIE DRAUGI

Jums piedzimst zivs, kas tūliņ sāk riņķot
Pa vēso viļņu dziļumu melno.
Jums piedzimst zvaigzne virs galvas:
Tai gribētos dziedāt, bet nava balss
Tāpat kā tās māsām, mēmajām zvaigznēm.

Jums piedzimst putns mūža brieduma gados.
Tas lido, slēpdams sirdī jūsu skumīgo stāstu,
Jo putns tik kliedzinā izpaust var to.
Tas lido pār mežiem, sev izraugās zaru
Un nometas; liekas - tāds pats kā citi.

Kurp cilpo zaķi, kurp zebiekstes skrien?
Šai pusē vēl mednieks nav manīts.
Kādas bailes gan vajā un trenc, un dzen
Ir vāveri, kas par lapu, par mežu top bēgot,
Ir briežu māti un stirnēnu pārbiedēto?

Jums piedzimst draugs, un viņš sāk jūs meklēt.
Viņš nezin jūsu vārdu, nepazīst acis,
Bet kaut kas jau skāris viņu tāpat kā citus,
Un sirdī viņš jūt tik dīvainus pukstus,
Kas nāk no vēl nedzīvotajām dienām.

Un jūs ko darāt, jūs, kuru samulsina
Pēkšņie pretimnācēji zvēri un putni?
Jūs, mūžīgā neziņā dzīvodams, jautājat:
- Ja gadīsies sastapt man kādu no tālajiem draugiem,
Vai pēc sāpēm, ko darījis tam, es pazīšu viņu?

Lai piedots top jums, piedots viņiem,
Lai piedota klusēšana un pārsteidzīgi vārdi,
Un viss, ko teica nezināmas lūpas
Un kas jūs ievaino kā tāla lode nomaldoties,
Lai piedots top pierēm, kas liekas aizmirsušas.