Neienācis aizeju no katras paradīzes

*
ikvienu sāpi aizapvāršņo
mēms zilgmainuma atskārtums
sirds, ubagzieds, šo dzīvi krāšņo
kas sadegdama nesatums

nevienam neredzama staros
kā skopas līdzjūtības vēsts
tiem kuri nomirst pavasaros
lai kļūtu Ziemassvētku dēsts


*
cik silti

kamēr visi tilti
aiz mums nav tiešām nodeguši
šīs dzīves un šā mūža vilti
mēs roku rokā ejam klusi

uz kuru pusi?

Dievs vien zina!

un Dievs patiešām zina!

un tāpēc arī mūsu priekšā
it visus tiltus nodedzina

*

vien Vārds kurš neiztop nevienam pašam
pat man kurš rakstu To it visu mūžu
kā Pirmo un kā Pēdējo uz asām
Tā drumslām saduroties

viss ko gūšu
šai dzīve es: būs tikai Vārds ko rakstīt
tas pats kas savu dvēseli, līdz malām
pilnu krūzi pielieto kopš pašas dzimšanas,
līdz pašai nāvei sevī nest un i ne pilumiņa
visu mūžu nemitīgi krītot bezdibenī
Ne
Iz
Šlak
Stīt