noņem man taču karogu no sejas, tas kutina: aprociet tur iekšā manu kaķi, aprociet viņu tur, kur bija mans hromatiskais dārzs.
noņemiet bleķa kroni no manām krūtīm, tas grabinās tā: nosviediet to pie statujām gruvešos un lentes uzdāviniet maukām, lai viņas rotājas.
ierunājiet lūgšanas telefonā, bet nogrieziet vadus: vai ietiniet tās kabatlakatiņā, kas pilns ar rīvmaizi priekš stulbajām zivīm peļķē.
bīskaps lai paliek mājās un piedzeras: dodiet viņam mucu ruma viņam jābūt izslāpušam pēc sprediķa.
lieciet mierā mani ar piemiņas akmeni un kolonnām noklājiet ar bazalta bruģi šo ielu, kurā nedzīvo it neviens, ielu, kas domāta putniem.
manā ceļasomā ir daudz pieķērnātu papīru manam sīkajam brālēnam: lai viņš sataisa papīra kuģīšus, kas jauki burā no tiltiem šurp un noslīkst upē.
kas palicis: apakšbikses, šķiltavas, skaists opāls un modinātājpulkstenis, ko jūs varat lupatu uzpircējam uzdāvināt, turklāt vēl ar kārtīgu dzeramnaudu.
par miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu es pats parūpēšos, ja jums tas pa prātam, tā ir mana darīšana, vai ne? dzīvojiet laimīgi!
naktsgaldiņā ir vēl pāris cigarešu.
atdzej. Māris Čaklais | |