ziemas nakts
kož šonakt sals kā bulterjers caur plānu kedu pēdā kož un neatlaižas neparko krīt krāgā ausīs zobus cērt līdz nejutīgs ir vaigs un kaklā iestrēgst lāsts es raujos mazumā lai netiek klāt bet iespraucas un tiek tāpat līdz pašam kaulam kož dreb ceļi mēness dreb līdz sasalst ragā līks un arī raujas mazumā lai netiek klāt un kokus sirmi pavedieni žņaudz to ēnas sērsnā ejas rok līdz saknēm iegraužas tavs tūkstošacu mirdzums ir tik skaists pār lauku taka zūd un stīvi uzkāpj debesīs man ausīs tavas lūpas melodiju smalku sīc un sniegos uzzied miers un cilvēkiem labs prāts es tavos skrejputeņos vārdzināts uz pestīšanu gaidu karstu tējas malku
Vents Zvaigzne |