Egīls Zirnis Andrim Hiršam -------------------
Rīgas restorānā "Kaukāzs" vakaros var redzēt mau...ru zemes tumšos dēlus, kas rij šašlikus pusjēlus, ģērbušies kā cukurgaiļi, domādami, ka ir daiļi. Meitas viņiem ļaujas, jo vēlas, lai tās apau...j, apģērbj, apdāvina. Ko tas maksās - gan jau zina. Vakaros te dzejnieks Hiršs dažreiz zāles stūrī dir...n mīl viņš tādus ļaudis vērot, kuri krogos nemēdz sērot Runā tie par kosmonautiem, slepus glūn uz biedru pau...riem, kurus mati pamet lēni, taču uzvedas kā zēni: viens ar iemesliem it glupiem otra sievai ķer pie pu...lksteņa un prasa: "Šo kurā valstī gatavo?" Otrs kā rīta vējiņš mežu glāsta galda biedres pe...rlamutra kaklarotu čukstot: "Es tev zeltu dotu..." Tikmēr kā ar šķipeli cits tam atcērt pi...parotās karbonādes pašu garšīgāko daļu (varbūt sen nav ēdis gaļu) Viens atkal kā moceklis tausta savu loc...ītavas sastiepumu, ko viņš ieguvis it dumi, paklūpot pār krēsla kāju, kad uz dāmu deju gāja. Bet no piektā sievas dzird: "Frici! Tu te slepus pir...kstus man zem kleitas bāz?! Vīrs mans! Celies tak un gāz!" Beigās oberene Zina viņiem sčotu sarēķina. Fricis pačukst draugam: "Rūdi, nu gan mums ir vienreiz s...i..." Hiršs, to visu redzēdams, iet uz māju, be...rzēdams rokas. | |