Padomju Islande (Johanness no Kārļiem, 1899-1972)

[Sovét-Ísland,
óskalandið,
-hvenær kemur þú?]

Padomju Islande,
vēlmju zeme,
- kad tu nāksi?
Nav gana ieilgusi nakts,
klusums biezējis jau ilgi,
nav slāpes pietiekami rūgtas,
bads gana šausminošs,
naids gana baiss?
Kad gan...?

Kad nāksi tu, tautgribas valsts,
ar ielu gaismām,
ar dzinēju dūku,
ziediem un dziesmām?
Kad nāksi tu
ar prāta spēku,
ar sajūsmas guni,
ar tuvbrāļu jūtām?
Kad gan? Kad?
Mēs tevis ilgojamies
garās bezmiega naktīs,
kad asins mūsos lēni lēni plūst
visnotuļākajā tumsā
un viss ir tapis kluss
- tik kapa kluss,
ka mūsu moku čukstu atbalss
skan kā sēru simfonija:
Kad gan? Kad?
Mēs tevis ilgojamies, dzīvībzeme,
- plaukstošās kultūras uzposums,
sauldienas kopdarbs,
vakara mēness glāsmā bauda.
Mēs ilgojamies būvēt
tavus kuģus,
celt pilsētas,
radīt mākslu...
Mēs ilgojamies pēc darba,
pēc miera
tavā pateicīgā, drošā skaujā.
Mūžvecā Ledzeme!
Jauna tu biji reiz,
kalnsieva košā!
Vai savu sirmumu negribi
nākotnes altārim ziedot?
Negribi gurumu, ligas un bezceri savu
vērst par jaunību vēlreiz?
Negribi jaunus tu ļaudis
un dzīvi,
un pavasari tu savos krastos un lejās?
Negribi vilkulaiks skarbais,
saltais vējlaiks lai aizkūp tāltālu?
... Bet, gribi vai negribi,
nāk tā tuvu jo tuvu,
nāk un pēc asinīm brēc,
līdz no sarkanām pēdām
izaugs
dzīve, kas smiesies un plauks. -
Bet tā neatnāca vakar,
Bet tā neatnāca šodien,
tā nāks - - -
Rīt?
Kad gan? Kad?