Ditai Rietumai

***

Esmu dzimis tūlīt pēc milēniuma,
Un mani nomāc nevajadzības sajūta.
Iepriekšējā gadu tūkstotī dzimušie pasauli uztver pavisam savādāk,
Man viņu māksla un zinātne ir nesaprotama.
Viņiem ir vācu dēmoniskais ekrāns,
Bet man teju fiziska un/vai vieliska nevajadzības sajūta,
Teju ar roku aizsniedzama eksistenciāla ķēpa,
Tā ietriecas manās smadzenēs kā informācijas laikmeta radītās informācijas devalvācijas un sēnalu piesaukšana.
Es taču nekā neatšķiros no Tevis,
No Pābsta, no četrgadīga Čīles bundzinieka,
Tad kāpēc gadi mani šķir no kino bērnības.

Spontāna izklaide verandā maz ticama

No galdiem ņēma izdrukas un spontāni plēsa gabaliņos kā iekštelpās, tā verandā, kur Kristele meta gaisā gabaliņus un priecājās par sniedziņu.
Citas atkal stāvēja pusaplī ap grilu, kur Kristele iešpricēja ugunī speciālo šķidrumu, un lika uz restēm medaljonus.
Durvju ailē pārvietojās māņzirneklis.

***

Kristele un Ežēns staigāja pa mazu kūdras racēju pilsētiņu ar nevajadzīgi platām ielām skaidrā ziemas rītā.
Ežēns skrāpēja sev pakakli.
Priekšā daudz sliežu, uz tām vagoni ar rupjā maluma kūdru.
Bija jālien un bija jāparādās zemessargam lauka formā.
Stāt – uzkliedza divu bērnu tēvs – (dēls Haralds iet tēva pēdās, māk salikt Makarova tipa pistoli, meita Jana baro jūrascūciņu Hruščovu) – kur lienat?
Abi pagriezās un neizpratnē apskatīja prātā vājo.
Pieliekusies Kristele jautāja Ežēnam ausī – Kāpēc tas tērētais pimpis tēmē uz mani ar piku?