Aleksandrs Čaks
Šolaiku jauneklis
------------------------

Kur spulgo bars, kviec motīvs trakulīgais
Un jūtas spēlē dziņu atklātums, -
Turp mani triec kā ārprāts mežonīgais
Mans gara miegs un jūtu atlikums.

Ne māksla vairs, ne mērķi sniedz man baudu:
Viss liekas tukšs un lieks kā izdzerts kauss,
Tik, kad es sievu kailo miesu glaudu,
Man pārņem it kā saviļņojums gauss...

Kaut tālu kaps, kaut tikko dzīvot iesākts,
Bet šķiet man tā, ka būtu izsmelts viss,
Viss pārdzīvots, viss sen jau sasniegts, panākts,
Ka tikai nomirt vairs ir atlicis.

jānomet āda jāatsauc vasara un jāpasaka ko par to visu domā kaijas jāieslēdzas rozā kapenēs un jādūmo un jādūdo un jātrūkst jo reiz tām nolobīsies krāsa un lūpas izmetīs tu mani nemīli tā starp citu nemīli tad atnāks nakts un teiks ka pietiekot teiks ka sēras esot neīstas un pārāk hlorētas ar tām izstumtajām jūtām kas sapinas vakaros pirms pārīši lec ugunskuros un apraud savu pirmo reižu vientulību būs tā kā vēlēsies atkušņi zem šalles un pieviltās vīlītes tramvajos apklusīs sabintētās un neskūpstītās jāievainojas pašrocīgi un jāaizstāvas pret klusumā ielipušo vienalga vienalga vienalga tu kā viena vienīgā tā pati vienīgā kā viena atstutējusies pret sniega aplaizīto draudzību kā naivuma smieklus nesdama sasildi mani

Andis Surgunts