man to grāmatu pa laukiem dzīvojoties iešķieba vecāmāte, bija paņēmusi bibliotēkā, jo 'gribās tak arī kaut ko modernu palasīt', lai arī kaut kad agrā bērnībā biju noņēmusies Tīfentāli nelasīt, izlasīju, vispār bija stipri labāk, kā gaidīju, bet ne par to
jau kādā 10.lpp pamanīju, ka bibliotēkas grāmatā ar zilu pildspalvu kāds veicis retus pasvītrojumus; mēģināju saprast sistēmu, saskaņā ar kuru tie veikti. pasvītrojumi - ar neveiklu roku, pasvītrots parasti viens vārds, tāda kā līka līnija zem vārda, un vārda beigās - šķība jautājumzīme. sākumā likās, ka pasvītroti rupjie vārdi, grāmatas vidū svītrojumi beidzās, tad atkal atsākās, grāmatas beigās, pārauga citā kvalitātē, und, wenn ich jetzt daran denke, it really makes sense, sistēma ir skaidra, un arī pasvītrotāja personība, nez, ko jūs par to domājat? to pašu, ko es?
( lūk )