Jo

Bet ne jau par mīlestību
ir runa

Manai mīļai bij cūkas acis
pirms es atklāju pats savu pasauli
un pirms paguvu ieslīgt skumjās
rudens upe
stikla rēnajā tecējumā

e s t e v i m ī l u



Bet ne jau par mīlestību ir runa-
Vien kamēr tā dziedās
un dziedās tā ilgi
līdz nākamiem pagānu dieviem
tās lūpas būs vienīgie vārti
pa kuriem man neiziet dzīvam
Tās lūpas
kas pašas dievmātes klēpī
izauklē kalnu---

Es skūpstīju viņas seju
un biju grēcīgs
- grēcīgs, grēcīgs
Viss tās ķermenis bija seja
- seja, seja, seja
Un seja tās - miesa un ūdens
- ūdens, ūdens, ūdens
miklas, purvainas paduses
naktīs pārnākot mājās
Un tās deguns
tās pūkām dīgušās nāsis
pat ja tas nav par mīlu
bija vien viņa pati
sīks, guļošs kamolā kumeļš -
ar sevī ierautām kājām

Mīļā
Mīļā! Mīļā!
Cik tu šovakar esi maiga!
Pat tumsa
Milzīgs debesu putns
krīt pie zemes, lai nodzertos nāvi
un trauktos tālāk pie tevis