NAIDS
Mīlestība mani uzšūpoja augstu un tad kā sniega piku no kalna laida. Es ripoju arvien ātrāk un ātrāk aiz naida.
Es varētu nobruģēt visu Jelgavas centru, noglāstīt galvu ik bērnam, kas mazliet sirsnības gaida, sešas melnas govis izslaukt ik rītu aiz naida.
Tagad vēlams būt ļoti klusam. Nedrīkst prātā turēt ne domu, pār lūpām nedrīkst pārlaist ne vaida. Vēlams smaidīt un nejauši satiktus paziņas skūpstīt aiz naida.
Naida tabletes riju, naida pilienus dzeru un gūžā man injicē naidu. Bet mīlestībai ir savi plāni, naida upē tā mētā mani kā skaidu.
Jo vairāk manī sasūcas naida, jo vairāk mīlestības no manis tek. Es riju naidu kā slieka zemi, mīlestībā peldos, naids manī deg. | |