PELNU DIENA
Tamdēļ ka nav man ceļa atpakaļ, Tamdēļ ka nav man, Ka neceru vairs atgriezties nekad, Tā viena talantu, tā otra spēku skauzdams,- Pēc zemes lietām es vairs nedzenos. (Ko vecam ērglim velti spārnus snaicīt?) Ko zūdīšanās dos Par seno godību, ja viss ir tikai īslaicīgs? Tamdēļ ka neceru vairs izbaudīt To pilnestības mirkļa īso spozmi, Ka nedomāju vairs, Ka zinu - nezināt Man kaut vai pārejoša spēka skurbo drosmi, Tamdēļ ka nevaru vairs nodzerties Te, koku ziedos, dārzu avotos, kas manām lūpām tukši garām slīd.
Tamdēļ ka zinu - laiks ir vienmēr laiks, Ka vieta arī tikai vienmēr vieta Un tam, kas notiek, notiekošā laiks Un notiekošā vieta, Es priecājos, ka viss ir tāds, kāds ir, Un pārsvītrots top nolādētais vaigs, Un dzēsta top tā balss.
Tāmdēļ es neceru vairs atgriezties, No pašas bezcerības veidoju es prieku, Kas ir mans balsts, Un lūdzu Dievu, lai ir žēlīgs mums, Un lūdzu, lai man ļauts Reiz aizmirst nolādētos jautājumus, Ko es sev uzdevis un skaidrojis par daudz. Tamdēļ ka neceru vairs atgriezties, Man paliek tikai vārds, Ka darīts netaps vairs, kas bija nepatiess, Lai taisnais spriedums nav par smagu mums.
Tamdēļ ka spārni šie vairs lidotāji nav, Bet tukši gaisa kulstīkļi un gaiss Tik cauricaurēm tapis sīks un sauss, Par paša gribu sīkāks. Teic, kā mums gribēt negribošiem vairs, Kā mierā palikt teic.
Lūdz par mums grēciniekiem še un mūsu nāves stundā. Lūdz par mums mūsu nāves stundā.
atdzejojusi Vizma Belševica | |