Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
Kā nogremdēt talantu? 
11.-Nov-2020 08:52 pm
Gribēju šīs te pārdomiņas #Delfi iesmērēt, taču šie neizrādīja nekādu interesi. Radies iespaids, ka arī #Satori negatīvas tēmas #vissirslikti vairs neņem pretī, kopš ir sadraudzējušies ar #Skola2030 un #IzM. Tā nu jāpabubina tepat internetā.

Ieradās pirms pāris nedēļām pie manis 6. klases delegācija. Bērneļiem izmisums acīs: “Skolotāj, vai varat mūs sadalīt? Lai mūsu klasē ir tie, kas vēlas mācīties - jo tas ir interesanti!, - bet tie, kas nevēlas, lai iet uz X klasi?” Visnotaļ saprotama vēlme. Ir grūti mācīties pat visinteresantāko tēmu, ja mācību stundā visapkārt valda troksnis, Jānītis sakaujas ar Pēterīti, Anniņa izlīdusi solu rindai pa apakšu, kož Ilzītei kājā, bet skolotājs kā tāds aitu ganu suns skraida apkārt un mēģina vienlaikus gan mācīt, gan kārtību uzturēt. Vecums tāds šiem, ka skolmeistars jūtas kā kucenu voljerā. Un tas ir visnotaļ normāli.

11-13 gadu vecums ir tas dzīves posms, kad ir visai krasas atšķirības fizioloģiskajā attīstībā pat vienas vecuma grupas un dzimuma robežās. Vieni bērni šajā laikā pārtop par pusaudžiem, savukārt citi viņu klases biedri vēl joprojām neapjēdz atšķirību starp bērnudārzu un skolu. Rezultātā pat vienā klasē redzam bērnus/pusaudžus ar ļoti dažādu attīstības līmeni. (Cilvēkam, kurš nav strādājis skolā, pat neiespējami saprast, cik milzīga var būt šī atšķirība, taču uzskatāmības pēc varu minēt piemēru, ka šajā pieminētajā 6. klasē man ir tādi, kas knapi spēj boksterēt vienkāršus nepaplašinātus teikumus, un ir tādi, kas pārrēķina Āraišu ezerpils materiāla dendroloģisko datējumu.) “Gudrīši” no mācībām vēlas ko vairāk, taču skolotājs nevar dot sarežģītākus un interesantākus uzdevumus - viņš spiests visu laiku vilkt uz augšu “dumiķīšus”. Pie tam empīriskā pieredze liecina, ka ja kādam sāc dot papildus individuālos uzdevumus, bērns papildus darbu uztver kā sodu un sāk savas zināšanas slēpt - tā vieglāk.

Savukārt atpalicējiem nav motivācijas mācīties, jo redz, ka klases “gudrīšu” līmeni tik un tā nekad nesasniegs - nav jēgas vispār sākt piepūlēties (bet bez piepūles nekas šai dzīvē nenāk), jo tāpat nekad-neko-nemācēs. Tas būtu kā, piemēram, Tevi, cienījamo lasītāj, ielikt sporta nometnē stiegrainu vieglatlētu, valsts izlases kandidātu komandā un gaidīt, ka tu jutīsies komfortabli un ar prieku ik dienu centīsies tikt līdzi tiem skrējējiem, kuru muguras vīd kur tālu priekšā.

Visi skolmeistaru centieni palīdzēt mācīties sadarboties un mijiedarboties, spēt strādāt komandā, paliek vien uz papīra iecerēs un vīzijās, jo lai tas nostrādātu, komandas locekļiem jābūt daudzmaz līdzvērtīgiem pēc spējām. Konkurence ir labs dzinulis tikai tad, ja konkurētāji ir daudzmaz līdzīgi, ja ir cerība panākt. Taču ja atšķirība ir pārāk liela, tad rodas pilnīgi pretējais efekts: pusaudzis sevi nopozicionē kā neglābjamu neveiksminieku un atpalicēju, atsakās no veltās Sizifa cīņas, pārvelk hūdiju pār galvu un nolien pēdējā solā: lieciet mani mierā, es tāpat nekad neko nemācēšu.

Pie tam bieži vien pusaudzis ir visai radošs un apdāvināts kādā citā jomā, vienīgi nav spējīgs konkurēt barā. Kā šādā gadījumā bērnam vai pusaudzim tikt galā ar zaudējuma sajūtu un frustrāciju? To, ka patiesībā viņš konkurē vairāk ar sevi, ka katra jauna prasme ir ieguvums pašam, to šāds pusaudzis nesaorot un nesapratīs, jo viņam praktiski nav nākotnes izjūtas, viņš dzīvo te un tagad. Atliek pašapliecināšanās iespējas meklēt ārpus skolas. Tur, kur viņš ir konkurētspējīgs. Taču ne vienmēr tas ir tas, par ko vecāki un sabiedrība būs sajūsmā.

Diemžēl Austrumeiropā pedagoģijas teorijā (par lielām galvassāpēm pedagoģijas praktiķiem) dominē kreisajās ideoloģijās sakņotais postulāts, ka visi bērni esot vienādi un nekādi tos nedrīkst nodalīt. Pat, lai pašiem bērniem būtu vieglāk. Tā teikt, ar absolūto muzikālo dzirdi apveltītos un pilnīgi šajā ziņā apdalītos jāmāca dziedāt “pēc vienas liestes”. Jā, rūcējus tā var pavilkt uz augšu, taču talantus šāda pieeja aptur attīstībā. Man subjektīvi škiet, ka intelekts ir tāds pats talants iedzimts kā muzikālā dzirde, zīmēšanas izjūta u.c. dabas dotības.

Taču vēl pirms pusgada kārtējos LU rīkotajos skolmeistaru kursos dzirdēju izsakoties to vadītāju, vienu no Latvijas pedagoģijas teoriju lokomotīvēm: “Ja kāds ierunāsies par nepieciešamu skolēnus separēt, es kļūšu nikna!” Un viņu var saprast - augusi laikā, kad sociālā kultūra bija vairāk kolektīva Līdzvērtība bija ne tikai tiesiska, bet arī ētiska kategorija. Taču šo aizzgājušo laiku izprastā solidaritāte par to, kā indivīds iekļāvās kolektīvā, ir mainījusies. Šī brīža bērni dzīvo daudz individuālākā kultūrā. Tas nav ne labi, ne slikti, vienkārši atbilst laikmeta garam.

Klasi dalīt grupās var, un to daudzviet cenšas darīt, taču ne visām skolām tam pietiek naudas - skolotājam maksā par stundām. Teorētiski paralēlklašu iedalīšanu A, B un C līmeņos var izlemt skola, ja var pierādīt lietderību, taču ar to pierādīšanu ir tāda ņemtne, ka rokas nolaižas - lai ir kā ir. Uzņemot 1. klasē, bērna līmeni un apdāvinātību vēl nevar izvērtēt. Bet ja skola izdomā izvērtēt, piemēram, pārejot uz 4. klasi, tad pat ezītim skaidrs, ka gaidāmi skandāli un pat tiesu darbi ('Kāpēc mans bērns ielikts dumjo klasē - viņam tai pārbaudes dienā bija slikta pašsajūta?!?”) Nezinu, vai tur vairāk skolu vadības bailīgums saķerties ar ministriju un kareivīgajiem vecākiem, vai jau kādās instrukcijās ir iestrādāts šāds aizliegums, taču praksē tā nu tas ir. Visi viena maisā.

Un rezultātu nav grūti prognozēt. Proti, tie bērneļi, kas sākumskolā mirdzošām acīm skrien nopakaļ skolmeistaram un kā sūkļi uzsūc jaunas zināšanas un prasmes, ar katru gadu sāk garlaikoties aizvien vairāk. Un viņus var saprast: tēmu zina un saprot, bet skolotājs spiests visu mācību darbu pakārtot atpalicējiem, liekot zināmo atkārtot vēl un vēl, līdz pat dumjākie sapratuši un nu spēj kādus uzdevumus pildīt. Paiet pāris gadi, un pamatskolas pēdējās klasēs mēs redzam, kā spožais sākumskolas žiperis pārvērties miegainā un vienaldzīgā pusaudzī, jo pieradis, ka skola - tas ir garlaicīgi. Un, kas bēdīgākais, jau aizmirsis, kā tas ir, piepūlēties un mācīties. Apdāvinātība viņam ļāvusi visu saprast mirklī, bez piespiešanās, bet slodze tā arī nepieauga (kā jau minēju, skolotājs spiests visu mācību darbu pakārtot atpalicējiem, pildīt visādas vadības prasītas veidlapas un milzumu citu lieku darbību), līdz ar to pusaudža attīstība apstājās. Katrs skolotājs un pedagogs ar desmitiem šādu gadījumu sastopas ik gadu. Tā kā, mīļie vecāki, ja jūsu atvase sākumskolā mācās uz labi un teicami, tieši tad neatslābtiet - “labinieki” mums ir riska grupa.

Savukārt valsts postulētais saimnieciskais mērķis palielināt skolēnu skaitu klasēs un skolās (šobrīd klasē vidēji kādi 30, bet tikko kā telpas ļaus, gan jau vēl palielinās) - "nauda seko skolēnam", - pilnībā liedz skolotājam kā individuāli atbalstīt talantīgākos. Tam gluži vienkārši nav laika. Ja man kā vēstures skolotājam katrā klasē ir viena mācību stunda nedēļā (t.i. priekšmetam atvēlētas vidēji kādas 30 stundas mācību gadā), bet dienā 5-6 kontaktstundas (t.i. gar acīm karuselī ik dienu pavīd 180 skolēni) ar 40 minūtēm katrā, tad pat ja viņš pārstātu skaidrot jauno vielu un pārbaudīt apgūto, laiks individuālai sarunai ar katru skolēnu būtu akurāt 1 minūte… Ko dara eksaktie, kam nedēļā 2-3 stundas katrai klasei, nespēju iedomāties. Protams, ikviens skolēns ir vērtība, ikviens var sasniegt vairāk. Taču ne jau šādos apstākļos, kad priekšmeta skolotājam dienā 5-6 milzu klases, bet kā kuru skolēnu vārdā sauc, viņš sāk atcerēties vien pirmā mācību gada beigās (tas labākajā gadījumā).

Es saprotu separācijas aizlieguma ideoloģisko pamatojumu, taču ja teorija praksē nestrādā, varbūt laiks beigt vainot praksi un nemitīgi to reformēt, bet samierināties ar mātes dabas likumiem un pakārtot teoriju tiem? Lai katrs bērns mācās kopā ar sava līmeņa grupu, kurā viņš nav neglābjamais atpalicējs vai nogarlaikojies labākais, bet kur var konkurēt kā līdzvērtīgs. Savukārt skolotājam nu būtu kaut mazliet laiks pilnvērtīgi skaidrot vielu un vienlīdz iesaistīt visus skolasbērnus mācīšanās procesā. Tad sāks darboties daudzas labi iecerētās izmaiņas. Bez šādas diferenciācijas nekādas reformas nelīdzēs - tās būs tikai kārtējā dekora, nevis satura izmaiņas. Tā kā nevis pedagoģijas metodēs tas klupšanas akmens, bet gan vēlmē, lai visi būtu vienādi, vienlīdzīgi un kādi vēl tur (kopš apgaismotāju laikiem sociālie utopisti daudz ko par šo tēmu sadomājuši).

Vienlaikus jāatzīst, ka arī skolās dara visu, lai skolotājam paliktu pēc iespējas mazāk laika radošam pienesumam mācību procesā un individuālam kontaktam ar skolēnu. Paši skolotāji īsti nav gatavi ''pilnīgai brīvībai'' (kompetenču pieeja), prasa no vadības un ministrijas konkrētākus norādījumus kā strādāt un vērtēt. Tā vietā, lai funktierētu kādu āķīgu un radošumu veicinošu uzdevumu, skolotājs lieki tērē savu laiku, aizpildot nākamo nedēļu plānu tabulas, ar precīzi definētiem "sasniedzamajiem rezutātiem", kaut pat ezītim skaidrs, ka pat pie ideāli vienādas mācību vielas un metodikas katram bērnam tas rezultāts atšķirsies. Iebāzīsim, kā senie hellēņi teiktu, visus tai “SR” Prokrusta gultā. Mierina vienīgi apziņa, ka tāds ir vadības uzdevums: kavēt darītāju darbu. Nav jau viņi ļauni, tik vien kā svēti pārliecināti, ka visam jābūt sapildāmam exceļa tabulās: identiskās ailītēs jāietilpina gan “kiviču”, gan “lancmani”.

Tā nu pēdējā laikā sāk rasties sajūta, ka Latvija nekad tā īsti neiekļausies Eiropas kultūras telpā. Jā, varam iemācīties sakopt mājas priekšu, uzbūvēt katrā kvartālā pa sporta un atpūtas laukumam, nodrukāt tonnām instrukcijas par pareizu dzīvošanu, nobruģēt promenādi un parkā pļaut zālienu. Pat autovadītāji jau sen kā piebremzē pirms “zebras” un laiž pāri ielai kājāmgājējus (padomju laikā tas būtu kas neiedomājams). Taču tā visa tikai “lakas kārta”, kas nemaina saturu. Kā tautas sakāmvārds vēsta: “Ar Hugo Bosa uzvalku kūts smaku nenoslēpsi”. Proti, atšķirība slēpjas krietni dziļāk, pašā būtībā: Eiropas sabiedrība būtībā ir elitāra un veicina izcilību, savukārt Austrumeiropā, par spīti kargo kulta lakas kārtai - sovjetiski egalitāra, un pastāv uz unificēšanu, neatbalsta izcilības, kaut vārdos apgalvo pretējo.

Kamēr nemainīsim attieksmi - bet māte daba mīl ignorēt cilvēku izdomātos “kā jābūt”, it sevišķi, ja tie sakņojas laika zoba sagrauztajās sociālistu idejās, - tikmēr nekas nemainīsies. Jebkura labi iecerēta izglītības reforma tiks pārbāzta ar instrukcijām, priekšrakstiem “kā jābūt”, un noslīks unifikācijas jūrā. Pēdējās desmitgadēs esam to piedzīvojuši jau vairākkārt. Tad nu saviem sešīšiem atbildu: “Nē, draudziņi, ciešat. Vēl 6 gadus jāpaciešas. Tikai nemetiet interesi pie malas - dzīve ir pārāk īsa, lai to pavadītu prāta garlaicībā."
Comments 
11.-Nov-2020 09:21 pm
+1

Es patiešām nespēju saprast, kā tas var būt, ka lielas klases tiek uzskatītas par veiksmīgu pieeju un tiek bīdītas idejas klases vēl vairāk palielināt. Pilnīgi absurdi.

Skolas specifikas dēļ es visus 12 gadus mācījos mazās klasēs. Lielākais skaits bija 20+, kad 10. klasē salika kopā divas mazās paralēlklases. Un tad es novēroju to, ka ar mazu klasi skolotājiem ir vairāk pietiek laika un enerģijas (ja ir vēlēšanās) gan "pievilkt" lēnos, gan iedot jaunu, interesi raisošu materiālu ātrajiem. Bija stundas kur man bija garlaicīgi, jo skolotājam neinteresēja nekas vairāk kā norunāt savu normu un uzdot mājasdarbus. Bet citās, piemēram, algebrā un ģeometrijā skolotāja speciāli vienmēr bija sagatavojusi papilduzdevumus, lai matemātikā apdāvinātajiem būtu ar ko ņemties, kamēr pārējiem izskaidro, par ko vispār ir tēma.
16.-Nov-2020 04:58 pm
Man matelātikas kolēģe ar sāpi secināja, ka apdāvinātie papildus uzdevumus sāk uztvert kā sodu un slēpt savas zināšanas, jo bērni tvēl - vēlas vieglāk.
11.-Nov-2020 09:41 pm
ЖЖ lasīju ka Vacijā ir skolas, kur klase katrā priekšmetā tiek dalīta grupās A, B un C atkarībā no zināsanu līmeņa. Matemātikā, bioloģijā un vēl kādos priekšmetos. Skolnieks var ņemt papilnodrbības un noliekot ieskaiti pāriet augstākā grupā.
14.-Nov-2020 05:16 pm
Viņiem arī skolas līmeņos tiek dalītas, augstskolā ņem pretī tikai A absolventus. Un klases pat ne grupās, bet klašu līmeņos: A ir gudrīši, B ir vidusmērs, C ir atpalicēji. Atkarībā no sekmēm, skolēnu pārceļ no viena līmeņa citā.
14.-Nov-2020 06:56 pm
Un bērnu/cilvēku tiesību aizstāvji pieļauj šādu segregāciju?
16.-Nov-2020 04:14 pm
Laikam šamo bērni arī iet skolā - katrs aizstāvis tomēr vēlas, lai viņa atvase tiek pie labas izglītības, nevis atsēdēšanas papīra.
11.-Nov-2020 09:45 pm
Ļoti rasistisks un supremacisks raksts. Iesaku kaunēties, izdzēst, nekad vairs neatkārtot un baidīties. Visi cilvēki ir piedzimuši vienādi. Tabula rasa. Tikai un vienīgi vide un ekonomiskie apstākļi rada segregāciju spējās. Pedagoga pienākums ir to saprast un būt inkluzīvam visā, ko tas dara. Ja es nebūtu tik iejūtīgs, tūlīt piezvanītu vietējā obkoma priekšsēdētājam, lai jūs atsvabinātu no ieņemamā amata, bet būšu tolerants. Brīdinājums viens. Otra nebūs. Labu vakaru!
12.-Nov-2020 10:42 am
Vispār jau ap to vietu, kur ir pieminēta "Latvijas pedagoģijas teoriju lokomotīve", radās tāda sajūta, ka [info]gnidrologs to lasot noteikti zem galda masturbē.
11.-Nov-2020 10:47 pm
Birokrātija pieaug ar katru mācību gadu, un skolotāja iespējas kaut ko darīt radoši, tai skaitā gatavot atšķirīgus uzdevumus atšķirīgi motivētiem un apdāvinātiem skolēniem, ar katru gadu prasa aizvien lielākus neapmaksātus personisko resursu ieguldījumus. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc es 2014. gadā neatgriezeniski sapratu, ka vispārējās izglītības sistēmas vējdzirnavas ir daudz stiprākas par mani.
11.-Nov-2020 11:20 pm
a) nav tā lielbritānija sapņu zeme, es nezinu kur tie sapņainie 20 cilvēki klasē, varbūt kādā valodu grupā, bet parasti šeit, vismaz dienvidos pilsētās ir 30+ skolnieki klasē, ir dzirdēts, ka laukos un mazmiestos varbūt ir nedaudz mazāk, bet tie ir vairāk izņēmumi.

b) bet jā, šeit UK kā līdzīgi augstāk komentāros teica par laikam Vāciju, dala arī līmeņos, viena gada ietvaros pēc spējām, gan ne 100% visos priekšmetos, piemēram, mākslā, man šķiet nedala, bet matemātikā toč, un valodās, un laikam eksaktajās zinātnēs, kaut kad ap Year 7-8(11-12g), pēc testu rezultātiem. drauga dēlam skolā apdāvinātākajiem valodās, ka svešvalodu ļāva izvēlēties latīņu (un franču vai vācu) :D tiem, kas ne tik spējīgi, franču vai spāņu un vācu.

bet no otras puses arī te ir mega lielam daudzumam cilvēku ir visu dzīvi tikai vidējā izglītība un A līmeņi varbūt vēl. darbam, ja neesi ārsts, jurists, arhitekts utt. neko vairāk šeit nemaz neprasa par videnes testu rezultātiem. un es pieļauju, ka dalīšana līmeņos, tā ir arī kā loģiskas sekas tam, ka viņi zina, ka uz universitatēm aizies tikai daži, attiecīgi tos nodala jau sākumā un papildus pievēršas, visi pārējie var mācīties ka nu sanāk, jo jau laikus zināms, ka Mārtijai būs savs uzacu salons, Stīvs būs elektriķis un Sems, sems vnk rukās naktsmaiņas un pa dienu lietos, ko var sadabūt...

gan jau ka pēc gadiem 20 gan jau lv atgriezīsies arī dalīšana līmeņos, nedaudz iepaliek, tā teikt :D
14.-Nov-2020 05:18 pm
Mnan grūti spriest. Vienkārši pirms pāris nedēļām vienā skolā bija tiešsaistes pļāpas ar bijušajiem skolas audzēkņiem pasaulē. Tur puisis, kurš aizdevās uz UK, lai dabūtu vidusskolas beihgšanas atestātu, stāstīja, ka mācījies skolā ar 2000 skolēniem, viņa klasē bijuši 20 - pati lielākā klase, citās skolēnu bijis mazāk. Tā man vienīgā informācija.
14.-Nov-2020 05:23 pm
tas izklausās pēc izņēmuma vairāk,
gan draugam sīkajam klasē 30+ skolnieki, gan manējam audžusīkajam - skolā kopā 250 cilvēku (jauna skola, pagājšgad uzņēma 7o klasi, šogad 7o un 8o, tāpat klasē 30+ (katrā klasē ap 125 skolēniem, kas sadalīti 4ās paralēlgrupās), un lielākoties, ko dzirdu apkārt, ir līdzīgi, it īpaši par Londonu
bet nu ja, mēs esam blīvi apdzīvotajos dienvidos, varbūt augšā ziemeļos vai laukos ir citādāk
11.-Nov-2020 11:35 pm
p.s. man draudzene lv tā arī tajā 11-12 vecumposmā mācīja valodas skolā - ar tiem, kas negribēja mācīties, sarunāja, ka ja sēdēs klusi un citiem netraucēs, dabūs 4, tie tā arī sēdēja, parējie, kas gribēja vairāk vai arī mācīties, mācījās. tas, protams, nebija oficiāli atļauti un saskaņoti, bet strādaja..
12.-Nov-2020 12:26 am
Varbūt muļķīgs jautājums, jo jautāju aiz nezināšanas, bet tomēr:

Kas notiktu ja tos kam ir interese un saprašana sapulcinātu ap sevi nu teiksim pirmajos solos un ar viņiem arī runātos. Ar pārējiem noruna - stundā var darīt ko grib, spēlēt desas, kārtis, šūterus, skatīties filmas [ to visu tehnika tagad ļauj individuāli] tikai netaisīt ļembastu un netraucēt. Nianse: ``intereses`` pulciņš ir atvērts, katrs var pievienoties tikai tad jāpiedalās. Lai birokrātiem nesāpētu - visiem pārējiem ieliek zemāko (vai otru zemāko) sekmīgo atzīmi tāpat vien.
14.-Nov-2020 05:14 pm
Tur var sūdi sanākt. Vienu brīdi tā darīju: "ja vēlies, guli, bet netraucē". Pietiek baumai aiziet, lai tās trakās mātes uzkluptu. Jo var jau likt to 4 muļķītim (ko arī cenšos darīt, ja šis kādas dzīvības pazīmes izrādījis minimuma līmenī. Bēdīgākais, ka tad šis nudien neko nejēgs, agri vai vēlu nāks gaismā, ka esmu analfabētus laidis cauri. Un kad nāks kādi diagnosticējošie darbi vai eksāmeni, šie pirmie brēks: Bet skolotājs mums ļāva nemācīties!
12.-Nov-2020 08:08 am
Plāni un tabulas nav nekas baigi jauns,. Atminos, savulaik "gatavojos Barselonas olimpiskajām spēlēm" :D
12.-Nov-2020 09:10 am
Man arī liekas, ka vissakarīgākais būtu dalīt pa spēju līmeņiem viena vecuma bērnus - turklāt šādu sadalījumu veikt katrā priekšmetā.
Tad nebūtu vecākiem tāds šoks, ka mana Ilzīte ir trešajā matemātiķu grupā, jo viņa tajā pašā laikā būtu pirmajā svešvalodas grupā vai sportā. Un jau no bērnības bērniem būtu sajūta, ka tas nekas, ka viņi kādā jomā nav paši labākie, jo ir kāda cita joma, kurā viņi var spīdēt - un tas viņiem dotu motivāciju meklēt to jomu.
12.-Nov-2020 09:58 am
Es arī gribēju iepukstēties ar līdzīgu utopiju, bet izrādās kāds paspēja jau pirms manis.
12.-Nov-2020 09:39 am
Nu, nav jau arī tā, ka Rietumeiropā obligāti ir savādāk. Es savulaik vienu vidusskolas gadu nomācījos pašā Eiropas sirdī Beļģijā un tur viss bija tieši tāpat kā Latvijā. Burtiski - kur matemātikas kurss bija beidzies LV, tur viņš sākās BE. Klašu izmēri vienādi, mācīšanas stils vienāds, spējīgie un nespējīgie salikti kopā tieši tāpat. Ja neskaita, ka mācības notika holandiešu valodā, tikpat labi būtu varējusi domāt, ka eju latviešu skolā.
14.-Nov-2020 05:01 pm
Hm, interesanti! Vācijā un Nīderlandē ir dažādu līmeņu skolas, un katrā skolā dažādu līmeņu klases. Tb A klasei slodze lielāka, nekā C. Bet kinderam ir visas iespējas, ja iespringst, gan pāriet uz augstāka līmeņa klasi, gan uz augstāka līmeņa skolu (no kuras ņem augstskolā). Aber ja slinku, tad tas pats lifts, tikai pretējā virzienā. Man šķiet, ka tas tik ļoti racionāli, ka automātiski pieņēmu šī modeļa plašāku izplatību.
12.-Nov-2020 09:41 am
Lai arī teorijā esmu PAR dalīšanu, man tas šķiet pavisam loģiski un jēdzīgi. Taču tas reāli iespējams tikai pietiekami lielās skolās. Ja tā ir mazskola, kur katrā klašu grupā bērnu skaits ir drusku virs minimuma, tad tādu klasi dalīt uz pusēm ir nejēdzīgi.
Kā arī tiek uzskatīts, ka mazajās klasēs (jauktu spēju) skolotāji jau nu gan spēj strādāt ar visiem, un visi sasniedz savu maksimumu. Bet tas tā nav. Manai 6klasniecei angļu valodas grupā (10 jauktu spēju pusaudži) tāpat izteikti redzams augšgals un tie, kuri domā, ka nekad-neko-nemācēs.
Bet 2klasniecei jau tagad tā situācija, ka skolotāja faktiski strādā ar apakšgalu (tas ir liels un smags kaut arī klasē 16 bērni), bet "saulītes" paliek novārtā tik ļoti, ka viņām nepārbauda, vai tiešām jauno vielu uztvērušas.

Par komentāros pieminēto "visi līdzīgi, nozīme videi", savā ziņā jau tā arī ir, taču esošā skolas vide/formāts kā reiz šo jautājumu nekā nerisina. Un tad tie, kuriem vide atbalstoša, izraujas vēl vairāk, un tie, kuriem slikta - grimst vēl dziļāk. :(

Ā, un mana 6.klasniece ir sajūsmā par vēsturi! :)
16.-Nov-2020 04:16 pm
Hmm, atvase muzikante? :)
12.-Nov-2020 09:52 am
Vai vari ieteikt ko konkrētu, kas man kā vecākam jāsaka, jādara, lai veicinātu sadalīšanas ieviešanu, ja ne visā valstī, tad vismaz klasē? Ar domu, kur jāuzspiež skolas administrācijai, vai priekšmetu skolotājiem, lai tas notiktu ar lielāko varbūtību. Praktiska vajadzība.
14.-Nov-2020 05:02 pm
Klases jau dala līmeņu grupās, ja ir iespēja. Taču šķiet, ka tur viss apraujas pie finansējuma. Skolotājam maksā par novadītajām stundām. Aber 2 grupas jau ir 2 atsevišķas stundas - tas sivēns var sākt pārāk daudz pelnīt!
15.-Nov-2020 05:59 pm
Paldies!

Aizdoma, ka tas nebūs tikai naudas jautājums. Redzēs, jāpadomā.
12.-Nov-2020 10:05 am
''Nezinu, vai tur vairāk skolu vadības bailīgums saķerties ar ministriju un kareivīgajiem vecākiem, vai jau kādās instrukcijās ir iestrādāts šāds aizliegums, taču praksē tā nu tas ir. Visi viena maisā.''

Sieva zina stāstīt par savu iepriekšējo darba vietu, kur skolas vadība pilnībā atradās zem vecāku tupeles. Nekādi progresīvi lēmumi netika pieņemti, ja vecāki bija pret. Tajā pašā laikā arī tagad paši skolotāji īsti nav gatavi ''pilnīgai brīvībai'' un prasa no vadības un ministrijas konkrētākus norādījumus kā strādāt un vērtēt.

Nevar jēdzīgi ieviest kompetenču pieeju tajā pašā laikā saglabājot principu ''nauda seko skolēnam''. Principā tie ir viens otru izslēdzoši lielumi.

Diez vai pārskatāmā nākotnē kāds šeit spēs sagremot domu par skolēnu dalīšanu pēc apķērības un uztveres ātruma, tas būtu pilnīgā pretrunā t.s. ''iekļaujošajai izglītībai'' un vienlīdzīgajām iespējām visiem. Tā ir tāda sociālisma pieeja, bet nākusi jau no rietumiem, nevis mantota no pagātnes. No vēstures gan mēs zinām, ka laba izglītība vienmēr ir bijusi elitāra. Eiropā daļēji joprojām ir.
12.-Nov-2020 10:09 am
Pilnīgi piekrītu, ka liels klupšanas akmens ir princips "nauda seko skolēnam".
16.-Nov-2020 04:38 pm
"Tajā pašā laikā arī tagad paši skolotāji īsti nav gatavi ''pilnīgai brīvībai'' un prasa no vadības un ministrijas konkrētākus norādījumus kā strādāt un vērtēt." - precīzi! Tāpēc neticīgi raugos uz kompetenču pieeju, jo pašās skolās to ar iekšējām instrukcijām noved līdz absurdam.
12.-Nov-2020 10:07 am
Nu precīzi pateici par šo vecumposmu.:)))Smaids līdz ausīm.:)Bet viņi ir dievīgi, vai ne!:)
Par skolēnu skaitu (un bērnu skaitu pirmsskolas grupās) Miesnieces kundzei reiz sarunā aci pret aci(bijām vairāki izglītības pārstāvji no dažādiem vecumposmiem) jautājām. Un diezgan uzstājīgi, jo runa bija par jaunajiem standartiem un metožu maiņu stundās un nodarbībās. Es tik klaji un tieši netiku atsēdināta.:) Kaut arī viņa piesarka un izskatījās, ka esam uzkāpušas uz varžacs. Tā laika ministrs esot pateicis - jūsu viedokli neviens neprasa, turiet muti un strādājiet...to viņš teica darba grupas pārstāvei, kas strādāja ar pirmsskolas, tajā laikā, jauno programmu, un skaidri parādās, ka 27 un 30 bērnu grupa NAV norma!
Un par Tavu P.S. teikto...jā, piekrītu, doma par kompetencēm(īpaši pirmsskolā) bija tiešām laba...bet, kamēr vilksies līdzi padomju domāšana, ka, ja nav uz papīra, tātad skolotāji un audzinātājas dzer kafiju un nekas grupā nenotiek, nekas arī nenotiks. Kamēr man būs jāprasa no skolām - skolotājām un administrācijas, sakostiem tabulas, kuras vajag lai LPS pamērītos ar "krāniņiem" ar ministriju, nekas!!! nemainīsies.
No otras puses es un izglītības nodaļas vadītāja tikko (2020. gadā!!!) izplēsa vienai no lielākajām šī novada pirmsskolām papīra žurnālus no rokām, iedodot Eliis, kur man liekas reāli ātrāk un ērtāk strādāt. Tu iedomājies, cik laika patērē skolotājs aizpildot tos papīra žurnālus, pēc tam aizpildot e - klasi, jo vecākiem taču jāzina, kas notiek - nez, kur paliek saruna ar skolotāju...un vēl jāieliek bildes watsapā, jo mammām to vajag!(nu labi, es saprotu arī viņas:))...
UN...tajā pašā laikā mani vakar izsita, nu tā, ka paldies dievam šodien sākas atvaļinājums, no sliedēm sapulce, kurā bāriņtiesas vadītāja, sociālā dienesta vadītāja, mana priekšniece, izpilddirektore un priekšsēdētāja rēca viena uz otru, jo neviens nesaprot, ko, piemēram, darīt ar bērnu, ja viņš dzīvo ar vienīgo vecāku un tas noliekas ar covid un aizbrauc uz slimnīcu. Labklājības ministrija nogrūda fiksi uz pašvaldību pleciem šo situāciju izspēlēt. Es pat nezinu, kā to nosaukt...es saprotu, ka katra nodaļa baidās par saviem darbiniekiem...BET šai situācijā ir bērns!!!
Bet par kādu kultūru, par kādu Eiropas kultūras telpu (neuzskatu ka kliegšana un nevēlēšanās pakustināt pakaļu ir kultūra)varam domāt, ja tas, kas tiešām ir svarīgs - bērns un līdzcietība, tiek atlikts pakaļplānā, metoties otram pie rīkles stresa situācijā.
Piedod, dikti gari samurgoju...
14.-Nov-2020 05:10 pm
Tantuki brīnās, kā es tik viegli ar šiem tiekot galā. Pat ar dumpiniekiem un slaistiem neesot konfliktu? Es jau nevaru stāstīt, ka mani vecāki ir veterinārārsti, tāpēc klasē eju iekšā kā jautru un lempīgu kucēnu viljerā, negaidot, ka šiem man pēc svilpes uzvedīsies kā dresēti sargsuņi. :) Starp citu, svilpi lietoju - labi strādā!

Žēļ, ka ej no nozares prom. Tavs komentārs man daudz ko dod sava skatījuma piekoriģēšanā. Kantorī jau nav ar ko aprunāties.
7.-Dec-2020 11:24 am
Šitas diemžēl turpinās ne vienā vien darbavietā. Iniciatīvas apslāpē, jebkuras pārmaiņas noraida, līdz cilvēks padarīts par vidējam līmenim atbilstošu aunu.


"Paiet pāris gadi, un pamatskolas pēdējās klasēs mēs redzam, kā spožais sākumskolas žiperis pārvērties miegainā un vienaldzīgā pusaudzī, jo pieradis, ka skola - tas ir garlaicīgi. Un, kas bēdīgākais, jau aizmirsis, kā tas ir, piepūlēties un mācīties. Apdāvinātība viņam ļāvusi visu saprast mirklī, bez piespiešanās, bet slodze tā arī nepieauga (kā jau minēju, skolotājs spiests visu mācību darbu pakārtot atpalicējiem, pildīt visādas vadības prasītas veidlapas un milzumu citu lieku darbību), līdz ar to pusaudža attīstība apstājās. "

This page was loaded Jan 19. 2021, 9:18 pm GMT.