''Nezinu, vai tur vairāk skolu vadības bailīgums saķerties ar ministriju un kareivīgajiem vecākiem, vai jau kādās instrukcijās ir iestrādāts šāds aizliegums, taču praksē tā nu tas ir. Visi viena maisā.''

Sieva zina stāstīt par savu iepriekšējo darba vietu, kur skolas vadība pilnībā atradās zem vecāku tupeles. Nekādi progresīvi lēmumi netika pieņemti, ja vecāki bija pret. Tajā pašā laikā arī tagad paši skolotāji īsti nav gatavi ''pilnīgai brīvībai'' un prasa no vadības un ministrijas konkrētākus norādījumus kā strādāt un vērtēt.

Nevar jēdzīgi ieviest kompetenču pieeju tajā pašā laikā saglabājot principu ''nauda seko skolēnam''. Principā tie ir viens otru izslēdzoši lielumi.

Diez vai pārskatāmā nākotnē kāds šeit spēs sagremot domu par skolēnu dalīšanu pēc apķērības un uztveres ātruma, tas būtu pilnīgā pretrunā t.s. ''iekļaujošajai izglītībai'' un vienlīdzīgajām iespējām visiem. Tā ir tāda sociālisma pieeja, bet nākusi jau no rietumiem, nevis mantota no pagātnes. No vēstures gan mēs zinām, ka laba izglītība vienmēr ir bijusi elitāra. Eiropā daļēji joprojām ir.