(un nevajag klausīties gruzīgu mūziku, kad nevajag)

zinkā var saprast, ka tev nav draugu, tikai paziņas (vismaz šeit, kur dzīvoju) - tad, kad ir ļoti, ļoti sūdīgi un tu saproti, ka nav kam piezvanīt.
vai arī, ja tu tomēr kādreiz kādam atļaujies kaut ko nogaudoties, bet otrā pusē ir pohujs.
nu tā. tā nav žēlošanās, vnk fakta konstatācija kkāda kārtējā.
some paths are to be taken alone. tāpat kā rīt
phrases to stay from yesterday:
man tik ļoti ir interesanti strādājot, ka man ir garlaicīgi atpūšoties
ir kaut kādi brīži, kad sanāk iekoncentrēties sevī iekšpusē
tā, ka viss, kas palika ārā, doesn't matter
esi tikai tu un tavs murgainais iekšējais kubs
sēdi lotospozā, bet uz sienas rāda filmas. tā notiek dzīve
šorīt šorīt šorīt
nepatīk, kā viņa izskatās, bet ieliku, jo ieraudzīju gūglē un momentā baigi atsauca atmiņā kkādas sajūtas no Berlīnes un Londonas

katrreiz, kad es paskatos uz x, es gandrīz fiziski sajūtu sāpes ādā, it kā grieztu
es nezinu, kas tas vairāk ir - naids vai skaudība, bet, lai kas tas būtu, tas ir ass un dedzina

Vistrakākais ir atgriezties pie tukšās ikdienas pēc ļoti labiem un priecīgiem brīžiem.
Drošivien tur var un vajag atrast skaistumu - sēžot istabā, iekūpinot vīraku, uzliekot mīļu dziesmu, dzerot tēju, gaidīt ciemos vienu no draudzenēm, kas drīz dodas prom uz ārzemēm pavisam, tā ka nav skaidrs, kad atkal sanāks redzēties.
Bet šis brīdis šķiet tomēr vēl tukšāks kā ledusskapis pirms algas dienas, bezgalīgi dziļš. Prieks bija, prieks bija (būs jau vēl), bet šobrīd vairs nav. Ir citādāk.
Un tā ir lieta, ko es īsti neesmu iemācījusies - izbaudīt tukšo laiku, laiku starp.
Izdzīvot to kā skaistu. Atgriezties pie dzen. Pie tukšuma un sastindzinātajiem mirkļiem.
