LIRISKA SARUNA

– Vai vari pateikt, kā mīli mani?
– Varu.
– Kā?
– Es mīlu tevi sveču gaismā. Un saulē tveicīgā.
Kad tev cepure galvā. Vai arī berete.
Koncertā. Un kad uz šosejas vējš tev pūš pretī.
Bērzu birzī, ceriņos un avenēs arī.
Kad tu guli. Un kad kaut ko cītīgi dari.
Kad tu olu kulteni uzcep man rītos.
Arī tad, kad tev karotīte nošķind uz grīdas.
Taksometrā. Un autobusā. Vienalga, kur.
Ielas sākumā, galā, prom kaut kur tur...
Kad tu pie spoguļa matus sev šķir.
Karuselī. Un briesmās. Un kad bail tev ir.
Jūrā. Kalnos... Kad galošās esi un lakatā.
Šodien. Vakar. Un rīt. Dienu un nakti.
Un pavasarī, kad atlido bezdelīgas ašās.
– Bet vasarā kā tu mani mīli?
– Kā vasaru pašu
– Bet rudenī – drūmā, drēgnā un draudīgā?
– Mīlu tevi pat tad, kad tu lietussargus zaudē.
– Bet ziemā, kad rūtīs dzirkst sudraba šautras?
– Ziemā mīlu tevi kā uguntiņu jautru.
Tuvu pie tavas sirds. Tīk man būt tai blakus.
Bet aiz loga krīt sniegs. Tup vārnas uz takas.