Uldis Bērziņš
REKVIĒMS 1989
-------------------
Pie velna tos vārdus, kad lielījos, ko es zinot un darot, -
kā tik daudz klusuma uzrakstīt, ko miljonu zvaigžņu barot, tu,
Juri, Jāni, tumsā tu lēnām ar tukšumu sarod, klusuma ozoli tum-
sā aug, klu suma stumbri sāk
zarot pār hospitāļiem, pār
hospitāļiem vakars kā liela
plauksta, es tavai rokai pie-
dūros, roka jau bija auksta, ģitāra spēlē pus debesī, miljons
zvaigžņu jau kājās, samierinies ar neesamību, drīz tu lidosi
mājās, tam es ticu, un man ir skaidrs: tu neprati Šveiku mētāt,
kad bij par puikām jākaujas
tu kāvies kā bērnībā sētā,
tik viena lieta man neti-
cas, man tas liekas pat stul-
bi: vai, Rīgas Čalim, nekad tev nav teikts ne vārda par Melno
Tulpi, tā ir normāla lidene, čal, reiss pēc reisa gadā Mel-
nā tulpe pār robežu beigtus kareivjus vadā, kaut es klusumu uz-
rakstīt spētu par tevi, čal,
tumsai likt starot, lai
telemeli ek- rānos dziest,
vesj afgan skij narod, -
vai tāds mu ms simt gadus
liktenis, zēn, kādam, sarp citu, velnam pret veču turbāniem bal-
tiem, pret bērnu galviņām melnām vai tāds mums liktenis, zēn,
nolādēts jobanarot mums visi dod to netīro darbu mēs pa tīro mēs
varot to plinti to plinti var latvietim dot nāve tu zemnieka
arod pret miljonu miroņu atkal sūtīja Jāni un Juri karot, nu klu-
suma ozoli tumsā aug, klusuma stumbri sāk zarot, klusu, klusu tev
dvēsele zvaigznēs paceļas garot.