Pa atmiņu viļņiem...

Vai sen tas bij?
Droši vien.
Pa atmiņu viļņiem
man domas skrien.

Gāja mulate nozeltīta,
es tai raudzījos nopakaļ:
zīda lenta matos pīta,
blūze, vizuļiem nobārstīta, -
slaika meitene vijīgu stāvu,
augstiem papēžiem bruģi kaļ.

Niedrīt
(sažņaudzās sirds kā no sala),
niedrīt,
tumša bezdibeņa malā, -
kas tevi tur iegrūdīs?
Kāds asmenis tevi
nocirtīs?
Kādā maltuvē tevi
samīdīs?

Tik daudz laika jau aiztecējis,
tālu prom tas senais brīdis,
es tik ilgi pa pasauli klīdis,
šurpu klīdis un turpu klīdis,
šurpu un turpu,
turpu un šurpu...

Neko man vairs neuzzināt
par brīdi, kas bija tik īss, -
vairs ļaudis ne meklēs, ne taujās,
un avīzes nerakstīs
par to mulati nozeltītu,
kurai raudzījos nopakaļ:
zīda lenta matos pīta,
blūze, vizuļiem nobārstīta, -
slaika meitene vijīgu stāvu,
augstiem papēžiem bruģi kaļ.

Atdzejojis Knuts Skujenieks