Inga Gaile
***
Man tik ļoti tevis vajag, Tad, kad dzeļot atnāk rudens, Tad, kad paģirains no rīta Savu gaitu uzsāk pulkstens. Man tik ļoti tevis vajag, Tad, kad nogurusi ausma, Aiziet gulēt ziemas rītā, Un neviens to nemodina, Un neviena nav, kas klausītos. Visi aizgājuši strādāt, Visi rībina pa ceļiem, Visi steidzas ātrāk nomirt, Zelta lapas salikt mapē. Man tik ļoti tevis vajag, Kad tu aizbēdz saldā miegā, Kad tu aizbēdz tv kastē, Kad tu ārpus zonas sēdi. Man tik ļoti tevis vajag, Ka es ieķīlāju sevi Lombardā, kas pāri ielai, Tur starp tosteriem un zeltiem, Gaidu tevi — nāc un nopērc. Man tik ļoti tevis vajag, Varu pat tev naudu aizdot. Man tik ļoti tevis vajag, Ka es izaugu tik liela, Ka man samaksāja algu, Kaut nekur es nestrādāju. Aizgāju un samaksāju. Izpirku es sevi pati. Tagad skatos, muti plati Pavērusi, lai var iekšā Saiet rudens, lai var iekšā saiet, Debess, lai es pieēdos no dzīves, Lai es visu garo ziemu Staroju kā spuldze parkā. Tajā, kur ir vienmēr skaisti, Tajā, kur ir vienmēr suņi, Bērni, omītes un lapas, Kuras lido, kur tām patīk.
(Kultūras Diena, 28.11.08.) | |