ŠŪPUĻDZIESMA

Neaizmigsi šonakt. Tik daudz gaismu logā.
Mākslīgas ugunis pilsētai pāri ceļas.
Neaizmigsi, pārāk daudz visa kā ir bijis.
Grāmatu rindas stāv apkārt un vēro tevi.
Tu daudz domāsi par to, kas ir,
un to, kā nav bijis. Neaizmigsi šonakt.
Sadumposies tavi rozīgie plaksti,
acis kļūs sarkanas, sūrstēs,
sirds no atmiņām pietūks.
Neaizmigsi.
Atvērsies enciklopēdija,
un no tās izkāps senlaiku dzejnieki, ģērbti skaistās,
bet plānās drānās. Atvērsies atmiņa
kā izpletnis vējbrāzmā.
Atvērsies atmiņa pēkšņi, un tu neaizmigsi nemaz,
šūpināsies mākoņu spraugā
kā kustīgs, raķešu spožuma apspīdēts mērķis.
Neaizmigsi nekad vairs, pārāk daudz tev ir
stāstīts, pārāk daudz bijis.
Katra asins lāse taču var uzrakstīt savu
purpura Iliādu.
Katra rīta ausma var kļūt par
tumšu atmiņu autori. Neaizmigsi
zem jumtu un bēniņu biezās segas,
zem skursteņu kakliem, kas izmet pa pelnu grīstei.
Baltās naktis tik klusi pa debesīm iras,
šalc airi, šalc zīda zeķes.
Iziesi parkā, un zari draudzīgi sitīs uz pleca,
iesvētot vēlreiz, it kā nebūtu ticējuši
tavai uzticībai. Neaizmigsi.
Tu skraidīsi tumšajā parkā, kļūsi par
ēnu un satiksi citas ēnas. Domāsi par kādu,
kura vairs nav, un par kādu,
kurš dzīvo tik ļoti, ka dzīve
viņa krastos pārvēršas mīlestībā.
Arvien vairāk gaismas
nāk istabā. Neaizmigsi šonakt...