Es esmu caurspīdīgs. Brīžiem smags un biezs kā darvas
Vāts - tomēr caurspīdīgs. Es spīdinu savas iekšas
Ar darvu. Saule, briesmīga, neatvairāma,
Uzlec manās iekšās, es izkūstu un,
Izplūzdams 4 debesu virzienos, meklēdams
Pestīšanu, pielīpu vējam.
Es varu tikai spīdēt cauri -
Caur vēju, kādu nejaušu dziesmu, kādu mājienu no nākotnes.
Iejūgtu savu murgu ilksīs, ar divi acīm pierē,
Lai redzētu, es teoloģiski, apokaliptiski
Kustos uz visām pusēm.
Varbūt es esmu jau beigts vai vienkārši nepabeigts,
Kamēr nāve pieliks punktu. Kaut būtu viens un tas pats.
Bet varbūt ir cita izeja - bezizejā:
Nerēķināties ar sauli vai vēju, vai kādu mājienu no nākotnes,
Nepielipt absolūti nekam,
Nebūt absolūti nekam.
Nevis spīdēt cauri, bet atspīdēt,
Būt tukšam spogulim, kas nekad nav pilns
Ar kaut ko svešu.