Vents Grīnbaums
---------------

tās ir sievietes
kas krīt no gaisa
vējā skrejošiem matiem
tās triecas pret zemi
kā lāstekas
atsitas pret bruģa
plikajām galvām
un iešķīst tev acīs
kā lietus lāses
pēc svelmainas dienas
un tad tu ej
tāds apreibis un smaidošs
un skaties tieši acīs
visiem Rīgas torņiem



---------------

libido aizlido mākoņos
putniņš galvā
putniņš no Biminī
galvā Riminī
galva mākoņos
kolibrī ielido mākoņos
pavasarī libido atlido
un slēpjas aiz peldenēm
un Kikī bikinī
pludmalē saulainā
pilsētā – Riminī

Uldis Bērziņš

REKVIĒMS 1989

-------------------

 

Pie velna tos vārdus, kad lielījos, ko es zinot un darot, -

kā tik daudz klusuma uzrakstīt, ko miljonu zvaigžņu barot, tu,

Juri, Jāni, tumsā tu lēnām ar tukšumu sarod, klusuma ozoli tum-

sā aug, klu                                                   suma stumbri sāk

zarot pār                                                      hospitāļiem, pār

hospitāļiem                                                  vakars kā liela

plauksta, es                                                 tavai rokai pie-

dūros, roka jau bija auksta, ģitāra spēlē pus debesī, miljons

zvaigžņu jau kājās, samierinies ar neesamību, drīz tu lidosi

mājās, tam es ticu, un man ir skaidrs: tu neprati Šveiku mētāt,

kad bij par                                                  puikām jākaujas

tu kāvies kā                                                 bērnībā sētā,

tik viena                                                      lieta man neti-

cas, man tas                                                liekas pat stul-

bi: vai, Rīgas Čalim, nekad tev nav teikts ne vārda par Melno

Tulpi, tā ir normāla lidene, čal, reiss pēc reisa gadā Mel-

nā tulpe pār robežu beigtus kareivjus vadā, kaut es klusumu uz-

rakstīt spētu                                                 par tevi, čal,

tumsai likt                                                    starot, lai

telemeli ek-                                                  rānos dziest,

vesj afgan                                                    skij narod, -

vai tāds mu                                                  ms simt gadus

liktenis, zēn, kādam, sarp citu, velnam pret veču turbāniem bal-

tiem, pret bērnu galviņām melnām vai tāds mums liktenis, zēn,

nolādēts jobanarot mums visi dod to netīro darbu mēs pa tīro mēs

varot to plinti to plinti var latvietim dot nāve tu zemnieka

arod pret miljonu miroņu atkal sūtīja Jāni un Juri karot, nu klu-

suma ozoli tumsā aug, klusuma stumbri sāk zarot, klusu, klusu tev

dvēsele zvaigznēs paceļas garot.