Ar labiem nodomiem ceļš uz… bruģēts, jeb pirms sēt, padomā, ko nāksies pļaut.

1) Sociālisms un no tā izrietošais marksisms, kas strauji atgriežas pēdējās desmitgadēs kā vokeisms (ko muļķīši, skolā gulējuši, par liberālismu dēvē).
19. gs labi paēduši onkuļi Eiropā izdomāja jaunu sociālo modeli, hipotētisku sabiedrisko iekārtu, kurā valsts/sabiedrības politika būtu vērsta uz sociālās nevienlīdzības novēršanu. Centrā ir nevainīgais upuris, kurš saceļas pret netaisnību, lai celtu jaunu laimes pasauli. Ja sākotnējā iecere bija laba - mazināt sociālo liftu “pudeles kaklu”, lai dotu iespējas mainīt sociālo statusu tiem, kam tā līdz tam bija liegtas juridiski, - tak izvērtās jaunā ideoloģija ne tā kā iecerēts. Nu tur pasaules revolūcija, koncentrācijas nometnes, sociālistiskā ekonomika utt. Nācās nolīst pagrīdē. Taču kapitālisma pārbagātība darīja savu, proti, izauga jauna paaudze, kas atkal sāka vāvuļot pie brokastu ikrmaizītēm un šampanieša par līdztiesību, vienlīdzību, sociālo taisnīgumu. Vokemarksisma literatūras, kino un publicistikas centrā ir nevainīgais apspiestais upuris, kuram jāpalīdz sacelties vai jādod maksimālas priekšrocības (pozitīvā diskriminācija), lai celtu jaunu laimes pasauli. T.i. sociālisms atgriezies uz skatuves no otras puses: nevis ar revolveri rokā un sarkanu zvaigzni pierē, bet tvīda žaketē augstskolas katedrā, kinostudijā, masu medija redakcijā vai kādu glābēju NVO.

2) Laimīga bērnība.
Pēdējās desmitgades ir vērojams trends, kuru “bīda” simpātiskas un intelektuālas pusmūža sievietes, proti, aicinājums bērniem dot “laimīgu bērnību”. Nosoda bērnības apspiestību, vēlmju iegrožošanu, pakļaušanos vecāku prasībām un kultūras normām, kas darot bērnus nelaimīgus. It kā pieaugušas tantes. Vai tad nesaprot, ka vecāki tieši tāpēc liek to bērnu biešu vagu ravēt, liek jaunāko brālīti pieskatīt, klāt savu gultu un pildīt skolas darbus, ka vēlas, lai šie būtu laimīgi? Jo vecāki no savas empīriskās pieredzes zina, ka, runājot klasiķu vārdiem, lai nonāktu Leiputrijā, ir jāizēdas putras kalnam cauri.
Trends ir tik spēcīgs, ka arī valstiskā līmenī panākta visu piespiedu mehānismu atcelšana, jo laime un piespiešana nav savienojamas. T.i. bērnībai jābūt tam posmam, kad bērns, gluži kā pieaugušais, pats var izvēlēties, ko darīt un ko nedarīt, lai būtu laimīgs. Protams, viņš izvēlas būt laimīgs. Taču nepieaugušai būtnei laime nebūt nav tas, ko iedomājušās labsirdīgās tantes šķiet. Būt laimīgam bērnībā nozīmē tikai un vienīgi izklaidēties – justies laimīgam, nevis domāt par kādu tur nākotni.
Principā mākslīgi tiek mākslīgi kultivēta paaudze, kas nespēs veikt neko garlaicīgu (taču pieaugušo dzīvē pagaidām savi 90% darbību savas dzīves nodrošināšanai nav rotaļu veidā, sākot ar trauku mazgāšanu virtuvē un beidzot ar pienākumiem darba vietā), un “salūzīs”, sastopoties ar mazākajām grūtībām, t.i. nebūs konkurētspējīgi. Dot bērnam laimīgu bērnību, lai pieaugušā dzīvē viņš justos kā nelaimīgs lūzeris… nu nezinu…

3) Vakcinācija.
Cilvēce rosās un knosās pa planētas virsmu jau vairāk nekā 3 miljonus gadu. Kā ļautiņi savairojas par daudz, tā nāk kāda epidēmija un visu atgriež līdzsvarā. Gadu tūkstošu griezumā cilvēku skaits bija visai stabils. Tad Eiropā atklāja vakcinācijas principu un pamazām izskauda tādas masu epidēmijas kā mēris, bakas, holēra, poliomielīts u.c.). Pārējā pasaule dzīvoja kā gadu tūkstošus dzīvojusi.
Taču eiropiešu pārākuma sajūta - mēs, civilizācija, kuras misija ir glābt atpalicējus no barbarisma, - plus koloniālās pagātnes vainas sajūta, neļāva mierīgi dzīvot un radīja virkni kultūrtrēģeru organizāciju (visādas palīdzības “bez robežām”). Šīs NVO ar savu valstu atbalstu sāka iejaukties un tērēt milzu līdzekļus, lai “civilizētu” planētas “krāsainās” nomales un nestu tiem medicīnas labumus. Kā jau vienmēr, nodomi bija labi. Ar civilizēšanu tā ir kā ir, taču sekas globālas.
Agrārajās sabiedrībās tradicionāli ir augsta dzimstība, jo vajadzīgas darba rokas tai banānu vagā, bet no jaundzimušajiem pilngadību sasniedza retais. Eiropiešu kultūrtrēģeru ieviestā, apmaksātā un organizētā vakcinācija pret malāriju, masalām, HIV infekciju un citām infekcijas slimībām, izraisīja mātes dabas līdzsvara sašūpošanos - cilvēces vēsturē nepieredzētu demogrāfisko sprādzienu. Kā pašsaprotams rezultāts: cilvēku skaita un nabadzības pieaugums un cilvēces vēsturē vēl nepieredzēta masu migrācija. Paplašinoties slimību apkarošanai, attiecīgi pieaugs cilvēku skaits, un nekādas tur zaļās pēdas nelīdzēs.