Man šķiet, ka veiksmīgs ir nevis tas, kam paveicies, bet tas, kuram iespējas izvēlēties. Tb vari būt pārlaimīgs sētnieks, ja esi apzināti izvēlējis šo nodarbi, kas apmierina pamatvajadzības un dod laiku sev, un vari būt visai nelaimīgs sētnieks, ja tā ir vienīgā tava prasme, par ko kāds gatavs kādu nebūt aldziņu maksāt.

Uzturoties vidē, kur bērnu ir visai liels īpatsvars, praktiski neredzu vardarbīgi salauztus, toties pilns ir tādu, kas nezina, ko paši vēlas, jo nepieņem neko, kas prasa piepūli. Pat ja vēlētos kļūt par skolas čempionu kendamas mētāšanā, atsakās no tā, jo lai iemācītos kendamu mētāt, to jādara katru dienu stundām ilgi. Un tā ar praktiski visām nodarbēm. Labprāt būtu NBA zvaigzne, taču tāpēc jau neies bumbu driblēt - tas booring.
P.S.
Interesanti, ka krietni laimīgāka bērnu un pusaudžu publika ir valsts ģimnāzijās un mūzikas skolās - daudz interesantāki, dzīvāki, nemitīgi aizņemti kā jauna meklējumos (kas, protams, ne vienmēr saistīts ar skolas un vecāku vēlmēm, taču svarīgākais, ka ko dara). Arī zināšanu līmenis un sekmes augstāki, jo pieraduši, ka bez gammu spēlēšanas rezultātu nebūs - lai ko sasniegtu, jāpiespiežas. Tajā publikā neredzu to inertumu, ko laimīgi nenodarbināto bērnu pamatmasā: vecāki besī, skola besī, sports besī, kur var uzpīpēt un iedzert?