Akurāt pirms pāris dienām kāda cibiņa sarunā pauda sāpi par savu padsmitgadīgo meitu, kas praktiski nesekmīga, blandās apkārt ar jautriem tādiem pašiem draudziņiem, tusē Vērmanītī vai Gerberā, rij ripas un pīpē zāli - pilnīgi ieslīgusi laimīgajā bērnībā, un negrasās no tās atteikties. Māte pati no turīgajiem lauciniekiem (vectēvs kolhoza priekšsēdētājs), taču bērnībā kā laimīgākās atceras lietainās dienas, jo tad nevajadzēja kaplēt, ravēt vai mežu stādīt - vēlējusies, lai vismaz viņas bērnam būtu laimīga bērnība, nebūtu ne darba, ne sodu. Tagad māte atzīst, ka tomēr arī disciplīna un sava "negribu" pārvarēšana ir dzīvē nepieciešamas prakses, taču meita jau augumā šo pāraugusi - par vēlu.

Savā praksē pēdējā laikā sāku sastapt aizvien vairāk šādu situāciju.