Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
Mans subjektīvais šodienas globāli netīkamais TOP 3 
15.-Jul-2021 12:06 pm
Ar labiem nodomiem ceļš uz… bruģēts, jeb pirms sēt, padomā, ko nāksies pļaut.

1) Sociālisms un no tā izrietošais marksisms, kas strauji atgriežas pēdējās desmitgadēs kā vokeisms (ko muļķīši, skolā gulējuši, par liberālismu dēvē).
19. gs labi paēduši onkuļi Eiropā izdomāja jaunu sociālo modeli, hipotētisku sabiedrisko iekārtu, kurā valsts/sabiedrības politika būtu vērsta uz sociālās nevienlīdzības novēršanu. Centrā ir nevainīgais upuris, kurš saceļas pret netaisnību, lai celtu jaunu laimes pasauli. Ja sākotnējā iecere bija laba - mazināt sociālo liftu “pudeles kaklu”, lai dotu iespējas mainīt sociālo statusu tiem, kam tā līdz tam bija liegtas juridiski, - tak izvērtās jaunā ideoloģija ne tā kā iecerēts. Nu tur pasaules revolūcija, koncentrācijas nometnes, sociālistiskā ekonomika utt. Nācās nolīst pagrīdē. Taču kapitālisma pārbagātība darīja savu, proti, izauga jauna paaudze, kas atkal sāka vāvuļot pie brokastu ikrmaizītēm un šampanieša par līdztiesību, vienlīdzību, sociālo taisnīgumu. Vokemarksisma literatūras, kino un publicistikas centrā ir nevainīgais apspiestais upuris, kuram jāpalīdz sacelties vai jādod maksimālas priekšrocības (pozitīvā diskriminācija), lai celtu jaunu laimes pasauli. T.i. sociālisms atgriezies uz skatuves no otras puses: nevis ar revolveri rokā un sarkanu zvaigzni pierē, bet tvīda žaketē augstskolas katedrā, kinostudijā, masu medija redakcijā vai kādu glābēju NVO.

2) Laimīga bērnība.
Pēdējās desmitgades ir vērojams trends, kuru “bīda” simpātiskas un intelektuālas pusmūža sievietes, proti, aicinājums bērniem dot “laimīgu bērnību”. Nosoda bērnības apspiestību, vēlmju iegrožošanu, pakļaušanos vecāku prasībām un kultūras normām, kas darot bērnus nelaimīgus. It kā pieaugušas tantes. Vai tad nesaprot, ka vecāki tieši tāpēc liek to bērnu biešu vagu ravēt, liek jaunāko brālīti pieskatīt, klāt savu gultu un pildīt skolas darbus, ka vēlas, lai šie būtu laimīgi? Jo vecāki no savas empīriskās pieredzes zina, ka, runājot klasiķu vārdiem, lai nonāktu Leiputrijā, ir jāizēdas putras kalnam cauri.
Trends ir tik spēcīgs, ka arī valstiskā līmenī panākta visu piespiedu mehānismu atcelšana, jo laime un piespiešana nav savienojamas. T.i. bērnībai jābūt tam posmam, kad bērns, gluži kā pieaugušais, pats var izvēlēties, ko darīt un ko nedarīt, lai būtu laimīgs. Protams, viņš izvēlas būt laimīgs. Taču nepieaugušai būtnei laime nebūt nav tas, ko iedomājušās labsirdīgās tantes šķiet. Būt laimīgam bērnībā nozīmē tikai un vienīgi izklaidēties – justies laimīgam, nevis domāt par kādu tur nākotni.
Principā mākslīgi tiek mākslīgi kultivēta paaudze, kas nespēs veikt neko garlaicīgu (taču pieaugušo dzīvē pagaidām savi 90% darbību savas dzīves nodrošināšanai nav rotaļu veidā, sākot ar trauku mazgāšanu virtuvē un beidzot ar pienākumiem darba vietā), un “salūzīs”, sastopoties ar mazākajām grūtībām, t.i. nebūs konkurētspējīgi. Dot bērnam laimīgu bērnību, lai pieaugušā dzīvē viņš justos kā nelaimīgs lūzeris… nu nezinu…

3) Vakcinācija.
Cilvēce rosās un knosās pa planētas virsmu jau vairāk nekā 3 miljonus gadu. Kā ļautiņi savairojas par daudz, tā nāk kāda epidēmija un visu atgriež līdzsvarā. Gadu tūkstošu griezumā cilvēku skaits bija visai stabils. Tad Eiropā atklāja vakcinācijas principu un pamazām izskauda tādas masu epidēmijas kā mēris, bakas, holēra, poliomielīts u.c.). Pārējā pasaule dzīvoja kā gadu tūkstošus dzīvojusi.
Taču eiropiešu pārākuma sajūta - mēs, civilizācija, kuras misija ir glābt atpalicējus no barbarisma, - plus koloniālās pagātnes vainas sajūta, neļāva mierīgi dzīvot un radīja virkni kultūrtrēģeru organizāciju (visādas palīdzības “bez robežām”). Šīs NVO ar savu valstu atbalstu sāka iejaukties un tērēt milzu līdzekļus, lai “civilizētu” planētas “krāsainās” nomales un nestu tiem medicīnas labumus. Kā jau vienmēr, nodomi bija labi. Ar civilizēšanu tā ir kā ir, taču sekas globālas.
Agrārajās sabiedrībās tradicionāli ir augsta dzimstība, jo vajadzīgas darba rokas tai banānu vagā, bet no jaundzimušajiem pilngadību sasniedza retais. Eiropiešu kultūrtrēģeru ieviestā, apmaksātā un organizētā vakcinācija pret malāriju, masalām, HIV infekciju un citām infekcijas slimībām, izraisīja mātes dabas līdzsvara sašūpošanos - cilvēces vēsturē nepieredzētu demogrāfisko sprādzienu. Kā pašsaprotams rezultāts: cilvēku skaita un nabadzības pieaugums un cilvēces vēsturē vēl nepieredzēta masu migrācija. Paplašinoties slimību apkarošanai, attiecīgi pieaugs cilvēku skaits, un nekādas tur zaļās pēdas nelīdzēs.
Comments 
15.-Jul-2021 12:44 pm - Par 2)
Pirmais piemērs, kas nāk prātā, ir pasen lasīta intervija ar mākslinieci Annu Heinrihsoni (viņas lieliskie vecāki bija ne mazāk lieliski arī kā pasniedzēji, varu to apliecināt). Parakos un atradu (un pat trauku mazgāšana tur pieminēta): https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/gribu-dzivot-tagad.-intervija-ar-annu-heinrihsoni-13961830
Es gulēju līdz vienpadsmitiem, vai nu līdz cikiem man ienāca prātā gulēt, bet kaimiņu meitene jau bija izravējusi dārzu un nomazgājusi traukus, un vēl visu kaut ko palīdzējusi. Es gulēju, lasīju. Kad pēc pusdienām gāju saukt: «Vizma, nāc ārā spēlēties!», viņai bija jāmazgā trauki. Mēs nezinām, ko ir sasniegusi Vizma (iespējams, ļoti daudz!), taču arī Annas Heinrihsones dzīvei un padarītajam profesijā nav ne vainas.
15.-Jul-2021 03:05 pm - Re: Par 2)
man arī šķiet, ka laimīgs bērns nav nekas ļauns
laimīgie bērni, ko es pazīstu, ir mīlētie bērni. un viņiem tāpat pietiek dzīvē grūtību, tikai ir gana droša vide mājās, kur par neveiksmēm nevis sit un kaunina, bet aprunājas. bet nu jā, šādi bērni nepakļaujas uz vārda un uzdod jautājumus, viņiem nevar pavēlēt, ir jāsarunā kā ar cilvēkiem, tas var būt neērti autoritātēm, kuras vēlas armijas tipa paklausību
15.-Jul-2021 05:24 pm - Re: Par 2)
+ daudz
Man ir tieši tādi paši novērojumi, turklāt šādi bērni izaugot ir arī pašapzinīgāki. Tos bērnībā tramdītos un tramdītās (ka tik neizaug slinks, vai dieniņ, ko ļaudis teiks!) pat pūlī var pamanīt.
15.-Jul-2021 03:52 pm - Re: Par 2)
Nu, es esmu tā kā tā Vizma. Protams, ka ne jau es pati izvēlējos darīt tos lauku darbus, jo to lika vecāki. Toties tagad es slinkoju uz pilnu katušku un ar dzīvi/sasniegto jūtos visnotaļ apmierināta.
Un nav jau tā, ka tās "vizmas" ne grāmatas lasīja, ne ar citiem bērniem apkārt nedauzījās.
Vnk besī šis mūžīgais - lauki, lauku darbi, nu tas tak ir tāds sūds (arī burtiski), kamēr MĀKSLA - jā, nu pilnīgs pizģec un kosmoss, cilvēka prātam nesasniedzams un neizprotams!
15.-Jul-2021 04:01 pm - Re: Par 2)
Šeit es tev piekrītu. Uz 1 veiksmīgu mākslinieku ir 1000 tādu, kas nodzeras vai nolietojas narkotikas utt. Survivorship bias vien ir.

Bet skaisti apkopti lauki – tas arī ir ļoti vajadzīgs, un priecē sirdi un dvēseli ne mazāk par mākslu, nemaz nerunājot par to, ka pārtika miesai. :)
15.-Jul-2021 07:42 pm - Re: Par 2)
Smieklīgi, kad wokisti atrod iespēju slavināt sociāli privilģētus cilvēkus ka piemēru, kam sekot, bet sarunās, kur tas nedod vajadzīgo tikumsignālu kvotu, spiedz par privilēģiju čekošanu un izvelk nēzdodziņus, lai nolietu asaru par nabaga dzīves apbižotajiem.
16.-Jul-2021 12:18 pm - Re: Par 2)
Pirms gadiem četriem vēroju interesantu ainu. Atnāca uz rūpnīcu PM-TM pieteikties darbā laimīgs jaunietis, akurāt pabeidzis vidusskolu. Protams, neko nemāk, taču tā jau nav skāde - visu var iemācīties, visi bosi arī no apakšas sākuši. Pieņēma darbā par pēcapstrādes palīgstrādnieku ar starta algu 800 eur uz rokas. Nākamajā dienā puisis priecīgs ieradās darbā nevis 9:00, bet 12:00 (es kā reizi biju izgājis uzsmēķēt, tāpēc to visu redzēju). Ceha priekšnieks šo sagaidīja ar vārdiem: "Tu esi atlaists!"
Vajadzēja redzēt to kultūršoku un neizpratni: "Par ko? Es taču atnācu! Man no rīta gribējās nopeldēties!" Taču nevienu tas neinteresēja.
Nu vismaz varēs atcerēties laimīgo bērnību, kad varēja mierīgi uz skolu iet pirmās stundas paguļot, bet tantes priecājās, ka bērniņš vispār atnācis un ko dara.
31.-Jul-2021 02:36 pm - Re: Par 2)
Akurāt pirms pāris dienām kāda cibiņa sarunā pauda sāpi par savu padsmitgadīgo meitu, kas praktiski nesekmīga, blandās apkārt ar jautriem tādiem pašiem draudziņiem, tusē Vērmanītī vai Gerberā, rij ripas un pīpē zāli - pilnīgi ieslīgusi laimīgajā bērnībā, un negrasās no tās atteikties. Māte pati no turīgajiem lauciniekiem (vectēvs kolhoza priekšsēdētājs), taču bērnībā kā laimīgākās atceras lietainās dienas, jo tad nevajadzēja kaplēt, ravēt vai mežu stādīt - vēlējusies, lai vismaz viņas bērnam būtu laimīga bērnība, nebūtu ne darba, ne sodu. Tagad māte atzīst, ka tomēr arī disciplīna un sava "negribu" pārvarēšana ir dzīvē nepieciešamas prakses, taču meita jau augumā šo pāraugusi - par vēlu.

Savā praksē pēdējā laikā sāku sastapt aizvien vairāk šādu situāciju.
This page was loaded Jun 29. 2024, 10:13 pm GMT.