Pirmais piemērs, kas nāk prātā, ir pasen lasīta intervija ar mākslinieci Annu Heinrihsoni (viņas lieliskie vecāki bija ne mazāk lieliski arī kā pasniedzēji, varu to apliecināt). Parakos un atradu (un pat trauku mazgāšana tur pieminēta): https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/gribu-dzivot-tagad.-intervija-ar-annu-heinrihsoni-13961830
Es gulēju līdz vienpadsmitiem, vai nu līdz cikiem man ienāca prātā gulēt, bet kaimiņu meitene jau bija izravējusi dārzu un nomazgājusi traukus, un vēl visu kaut ko palīdzējusi. Es gulēju, lasīju. Kad pēc pusdienām gāju saukt: «Vizma, nāc ārā spēlēties!», viņai bija jāmazgā trauki. Mēs nezinām, ko ir sasniegusi Vizma (iespējams, ļoti daudz!), taču arī Annas Heinrihsones dzīvei un padarītajam profesijā nav ne vainas.