Nu, es esmu tā kā tā Vizma. Protams, ka ne jau es pati izvēlējos darīt tos lauku darbus, jo to lika vecāki. Toties tagad es slinkoju uz pilnu katušku un ar dzīvi/sasniegto jūtos visnotaļ apmierināta.
Un nav jau tā, ka tās "vizmas" ne grāmatas lasīja, ne ar citiem bērniem apkārt nedauzījās.
Vnk besī šis mūžīgais - lauki, lauku darbi, nu tas tak ir tāds sūds (arī burtiski), kamēr MĀKSLA - jā, nu pilnīgs pizģec un kosmoss, cilvēka prātam nesasniedzams un neizprotams!