Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
Mans subjektīvais šodienas globāli netīkamais TOP 3 
15.-Jul-2021 12:06 pm
Ar labiem nodomiem ceļš uz… bruģēts, jeb pirms sēt, padomā, ko nāksies pļaut.

1) Sociālisms un no tā izrietošais marksisms, kas strauji atgriežas pēdējās desmitgadēs kā vokeisms (ko muļķīši, skolā gulējuši, par liberālismu dēvē).
19. gs labi paēduši onkuļi Eiropā izdomāja jaunu sociālo modeli, hipotētisku sabiedrisko iekārtu, kurā valsts/sabiedrības politika būtu vērsta uz sociālās nevienlīdzības novēršanu. Centrā ir nevainīgais upuris, kurš saceļas pret netaisnību, lai celtu jaunu laimes pasauli. Ja sākotnējā iecere bija laba - mazināt sociālo liftu “pudeles kaklu”, lai dotu iespējas mainīt sociālo statusu tiem, kam tā līdz tam bija liegtas juridiski, - tak izvērtās jaunā ideoloģija ne tā kā iecerēts. Nu tur pasaules revolūcija, koncentrācijas nometnes, sociālistiskā ekonomika utt. Nācās nolīst pagrīdē. Taču kapitālisma pārbagātība darīja savu, proti, izauga jauna paaudze, kas atkal sāka vāvuļot pie brokastu ikrmaizītēm un šampanieša par līdztiesību, vienlīdzību, sociālo taisnīgumu. Vokemarksisma literatūras, kino un publicistikas centrā ir nevainīgais apspiestais upuris, kuram jāpalīdz sacelties vai jādod maksimālas priekšrocības (pozitīvā diskriminācija), lai celtu jaunu laimes pasauli. T.i. sociālisms atgriezies uz skatuves no otras puses: nevis ar revolveri rokā un sarkanu zvaigzni pierē, bet tvīda žaketē augstskolas katedrā, kinostudijā, masu medija redakcijā vai kādu glābēju NVO.

2) Laimīga bērnība.
Pēdējās desmitgades ir vērojams trends, kuru “bīda” simpātiskas un intelektuālas pusmūža sievietes, proti, aicinājums bērniem dot “laimīgu bērnību”. Nosoda bērnības apspiestību, vēlmju iegrožošanu, pakļaušanos vecāku prasībām un kultūras normām, kas darot bērnus nelaimīgus. It kā pieaugušas tantes. Vai tad nesaprot, ka vecāki tieši tāpēc liek to bērnu biešu vagu ravēt, liek jaunāko brālīti pieskatīt, klāt savu gultu un pildīt skolas darbus, ka vēlas, lai šie būtu laimīgi? Jo vecāki no savas empīriskās pieredzes zina, ka, runājot klasiķu vārdiem, lai nonāktu Leiputrijā, ir jāizēdas putras kalnam cauri.
Trends ir tik spēcīgs, ka arī valstiskā līmenī panākta visu piespiedu mehānismu atcelšana, jo laime un piespiešana nav savienojamas. T.i. bērnībai jābūt tam posmam, kad bērns, gluži kā pieaugušais, pats var izvēlēties, ko darīt un ko nedarīt, lai būtu laimīgs. Protams, viņš izvēlas būt laimīgs. Taču nepieaugušai būtnei laime nebūt nav tas, ko iedomājušās labsirdīgās tantes šķiet. Būt laimīgam bērnībā nozīmē tikai un vienīgi izklaidēties – justies laimīgam, nevis domāt par kādu tur nākotni.
Principā mākslīgi tiek mākslīgi kultivēta paaudze, kas nespēs veikt neko garlaicīgu (taču pieaugušo dzīvē pagaidām savi 90% darbību savas dzīves nodrošināšanai nav rotaļu veidā, sākot ar trauku mazgāšanu virtuvē un beidzot ar pienākumiem darba vietā), un “salūzīs”, sastopoties ar mazākajām grūtībām, t.i. nebūs konkurētspējīgi. Dot bērnam laimīgu bērnību, lai pieaugušā dzīvē viņš justos kā nelaimīgs lūzeris… nu nezinu…

3) Vakcinācija.
Cilvēce rosās un knosās pa planētas virsmu jau vairāk nekā 3 miljonus gadu. Kā ļautiņi savairojas par daudz, tā nāk kāda epidēmija un visu atgriež līdzsvarā. Gadu tūkstošu griezumā cilvēku skaits bija visai stabils. Tad Eiropā atklāja vakcinācijas principu un pamazām izskauda tādas masu epidēmijas kā mēris, bakas, holēra, poliomielīts u.c.). Pārējā pasaule dzīvoja kā gadu tūkstošus dzīvojusi.
Taču eiropiešu pārākuma sajūta - mēs, civilizācija, kuras misija ir glābt atpalicējus no barbarisma, - plus koloniālās pagātnes vainas sajūta, neļāva mierīgi dzīvot un radīja virkni kultūrtrēģeru organizāciju (visādas palīdzības “bez robežām”). Šīs NVO ar savu valstu atbalstu sāka iejaukties un tērēt milzu līdzekļus, lai “civilizētu” planētas “krāsainās” nomales un nestu tiem medicīnas labumus. Kā jau vienmēr, nodomi bija labi. Ar civilizēšanu tā ir kā ir, taču sekas globālas.
Agrārajās sabiedrībās tradicionāli ir augsta dzimstība, jo vajadzīgas darba rokas tai banānu vagā, bet no jaundzimušajiem pilngadību sasniedza retais. Eiropiešu kultūrtrēģeru ieviestā, apmaksātā un organizētā vakcinācija pret malāriju, masalām, HIV infekciju un citām infekcijas slimībām, izraisīja mātes dabas līdzsvara sašūpošanos - cilvēces vēsturē nepieredzētu demogrāfisko sprādzienu. Kā pašsaprotams rezultāts: cilvēku skaita un nabadzības pieaugums un cilvēces vēsturē vēl nepieredzēta masu migrācija. Paplašinoties slimību apkarošanai, attiecīgi pieaugs cilvēku skaits, un nekādas tur zaļās pēdas nelīdzēs.
Comments 
15.-Jul-2021 03:53 pm
Man šķiet, ka tomēr tā nav. Veiksmīgāki vecāki daudz vairāk nodarbina savus bērnus – ne obligāti ar trauku mazgāšanu, bet rūpīgi uzraugot, vai pilda mājasdarbus, sūta vasaras nometnēs, ņem repetitorus, ja kādā priekšmetā lietas neiet. Un rezultātā viņi arī caurmērā kļūst par veiksmīgākiem dzīvē, ieņem augstākus amatus, ir mūsu līderi utt.

Piemēram, viss lielais diskurss, kāpēc melnādainie ir diskriminēta grupa – piemēram, UK starp farmaceitiem viņi visvairāk izkrīt gala eksāmenos? Acīmredzot, viņiem tomēr pietrūkst šīs darba jeb pašmācības ētikas vai atbalsta no saviem vecākiem.
15.-Jul-2021 03:59 pm
veiksmīgs un līderis ne obligāti nozīme 100% laimīgs. runa nav par panākumiem, bet laimes līmeni.
jeburš drīkst vēlēties būt jebkas, kaut vai par sētnieku, ja šī nodarbošanās dara jūs laimīgus. man riebj tā bērnu bīdīšana visādās ģimnāzijās un tā tālāk, lai nodrošinātu it kā "veiksmīgu nākotni". a kas ir veiksmīga nākotne? patstāvība ir tas, kas bērnam jāmāca, nevis jābīda visos prestižajos un perspektīvajos caurumos. srry, vienkārši grūti noskatīties uz tiem vardarbīgi salauztajiem bērniem, kas beigās nezina, ko paši vēlas, jo viss jau izdomāts viņu vietā.
15.-Jul-2021 04:09 pm
Varbūt labām skolām ir arī savas ēnas puses, un Oksforda no vidusmēra universitātes atšķiras tikai pēc šķiras, bet tomēr tas šķiet diezgan nepamatots apgalvojums, ka tajās studenti ir mazāk veiksmīgāki vai nelaimīgāki.

Laime kā kritērijs ir diezgan nederīgs rādītājs. Pēc aptaujām vislielākā laime ir kaut kur Butānā, un rietumnieki nav diez ko laimīgi. Bet reāli šie cilvēki no Butānas gribētu nonākt rietumos, lai īstenotu savu potenciālu daudz lielākā mērā.

Es teiktu, ka katram cilvēkam ir savs potenciāls, un ir grēks to neizmantot.

Viena lieta gan bija tāda, ka labāk ir būt vidusmēra studentam parastā skolā, nekā vissliktākajam studentam prestižā augstskolā.
15.-Jul-2021 04:30 pm
Tev bērni ir?
15.-Jul-2021 04:30 pm
jo, ja nav, tad nav vērts te ielaisties diskusijās.
15.-Jul-2021 05:28 pm
Piedod, bet es cibā principā nerunāju par savu personīgo dzīvi.
15.-Jul-2021 05:05 pm
Starpcitu - Somija jau 4.gadu pēc kārtas ir laimīgākā valsts pasaulē. ;)
15.-Jul-2021 07:51 pm
Jo visi nelaimīgie ātri izdara pašnāvības, tādējādi statistikā neuzrādoties. :)
15.-Jul-2021 08:16 pm
Nu Tu jau vienmēr par visiem visu vislabāk zini...
15.-Jul-2021 09:06 pm
Nezinu kā tagad, bet salīdzinoši nesen Somija bija viena no Eiropas valstīm ar augstāko pašnāvību skaitu per 100k iedzīvotāju.
15.-Jul-2021 09:17 pm
Es atradu 2019.gada datus un Somija ir 25.vietā...Latvija un Lietuva daudz augstāk... un Somijā jau no 1990.gada ievērojami krītas šis radītājs.
15.-Jul-2021 10:35 pm
Augstāk ir labāk vai sliktāk?

Jo var jau sakārtot sarakstu gan pieaugošā, gan dilstošā secībā.
15.-Jul-2021 11:00 pm
Sliktāk. Pirmajā vietā ir valsts ar vislielāko skaitu pašnāvību uz 100k.
16.-Jul-2021 08:33 am
Tā es arī domāju. 25. vieta starp visām pasaules valstīm jau arī nav nekas īpašs. Turklāt doma jau nebija salīdzināt ar Latviju, kur viss-ir-slikti.

Bet vispār laimes rādītājs man šķiet diezgan maznozīmīgs. Nesaprotu, kāpēc atbildē uz to jūs sākāt meklēt atsauces, kura valsts skaitās vislaimīgākā?
16.-Jul-2021 09:14 am
Tāpēc, ka Tu teici, ka Butānā. Bet es atcerējos, ka tā nav taisnība, jo Somija jau 4 gadus pēc kārtas pēc aptaujām ir vislaimīgākā.
16.-Jul-2021 09:16 am
25. vieta pašnāvībās no kaut kur 100+ valstīm un ir vislaimīgākā?

Nu katram jau ir sava metodoloģija, bet Butānā ir laimes ministrija!
16.-Jul-2021 09:33 am
Turklāt tās nav aptaujas, bet aprēķins:
https://worldpopulationreview.com/country-rankings/happiest-countries-in-the-world

Kas būtībā neizbrīna, jo tas ir tieši tas, ko mēs iedomājamies – nodrošināta dzīve, laba medicīniskā aprūpe, sociālās garantijas, ilgs mūža garums, brīvības ceļot utt. Kas nav daudz atšķirīgs no HDI (https://en.wikipedia.org/wiki/Human_Development_Index) jeb tā, kā mēs rietumnieki iztēlojamies progresu.

Nedaudz pamainot parametrus jau iegūstam pavisam citu ainu:
https://en.wikipedia.org/wiki/Happy_Planet_Index

Un tiešām aptaujās – vai tu esi laimīgs, droši vien rezultāti būtu vēl atšķirīgāki.
16.-Jul-2021 09:35 am
Labi, labi. Tev ir taisnība. Man nav. Veiksmīgu dienu!
16.-Jul-2021 12:36 pm
Man šķiet, ka veiksmīgs ir nevis tas, kam paveicies, bet tas, kuram iespējas izvēlēties. Tb vari būt pārlaimīgs sētnieks, ja esi apzināti izvēlējis šo nodarbi, kas apmierina pamatvajadzības un dod laiku sev, un vari būt visai nelaimīgs sētnieks, ja tā ir vienīgā tava prasme, par ko kāds gatavs kādu nebūt aldziņu maksāt.

Uzturoties vidē, kur bērnu ir visai liels īpatsvars, praktiski neredzu vardarbīgi salauztus, toties pilns ir tādu, kas nezina, ko paši vēlas, jo nepieņem neko, kas prasa piepūli. Pat ja vēlētos kļūt par skolas čempionu kendamas mētāšanā, atsakās no tā, jo lai iemācītos kendamu mētāt, to jādara katru dienu stundām ilgi. Un tā ar praktiski visām nodarbēm. Labprāt būtu NBA zvaigzne, taču tāpēc jau neies bumbu driblēt - tas booring.
P.S.
Interesanti, ka krietni laimīgāka bērnu un pusaudžu publika ir valsts ģimnāzijās un mūzikas skolās - daudz interesantāki, dzīvāki, nemitīgi aizņemti kā jauna meklējumos (kas, protams, ne vienmēr saistīts ar skolas un vecāku vēlmēm, taču svarīgākais, ka ko dara). Arī zināšanu līmenis un sekmes augstāki, jo pieraduši, ka bez gammu spēlēšanas rezultātu nebūs - lai ko sasniegtu, jāpiespiežas. Tajā publikā neredzu to inertumu, ko laimīgi nenodarbināto bērnu pamatmasā: vecāki besī, skola besī, sports besī, kur var uzpīpēt un iedzert?
This page was loaded Maijs 17. 2024, 6:16 pm GMT.