Pagaidām visa tā izglītības reformu gaita izskatās pēc haotiskām spazmām, kur svarīgākais ir procesa imitācija, nevis rezultāts. Taču gan jau ar laiku putas nosēstos un viss ieietu sliedēs. Ja vien nebūtu kāds bīstams zemūdens akmens, par kuru neesmu manījis publiskajā sfērā spriežam.
Piemēram, kad skolotājs stāsta par tēmu, cik grūti ir saprast Dantes “Dievišķo komēdiju”, ja nav lasītas Ransimena “Sicīlijas vesperes” un Makiavelli “Florences vēsturi”. Absolūtais vairums viņa skolēnu pie sevis neizpratnē prāto: “Kāda joda pēc mums vispār jāmācās par kaut kādu tur garlaicīgu senlaiku komēdiju?” Arī aizvien vairāk situācijā, kad jūs pie sevis šausminaties - “Jēziņ, kāda gūzma ortogrāfijas kļūdu, kancelārismu un dialektismu pārpilna valoda šim skribentam!”, - jaunieši sajūsminās: “Super sižets! Nekādas tur elsošanas, punķošanās un dabas skatu, nekādu garu teikumu ar komatiem! “
T.i. skolā skolotājs runā kultūrālu un izglītotu ļaužu valodā ar personām, kuras NEMAZ NEVĒLAS nonākt saskarsmē ne ar kultūru, ne izglītoties. Tas viss šiem ir emocionāli svešs, nesaprotams un, attiecīgi, šķiet nevajadzīgs. Savukārt koncepcija “bērni ir pelnījuši laimīgu bērnību” automātiski paredz viņu pasargāšanu no jebkādas piepūles. Piepūle hipotētiskās nākotnes vārdā ir apgrūtinoša, tātad slikta. Savukārt mācīšanās neizbēgami nozīmē arī rutīnu un piepūli, tātad neinteresantu darbošanos miglainas nākotnes vārdā.
Šķiet, pieaugušie ir palaiduši garām nepamanītu to, ka visai fundamentāli mainījies un mainās pats pusaudžu pasaules skatījuma “trends”. Šobrīd visas pedagoģijas un audzināšanas teorijas sabrūk kā kāršu namiņš, sastopoties ar pusaudžiem, kuri gluži vienkārši NEGRIB mācīties. Negrib, un viss. Un tie nav vairs “huligāni”, kādi pa pārītim klasē bijuši visos laikos, bet visnotaļ “kārtīgie” bērni, kuri ar dziļu vienaldzību izpilda tikai neieciešamo minimumu, lai ir sekmīgs vērtējums un viņus liek mierā. Šķiet, šādu skolēnu īpatsvars pieaug ik gadu. Mehānismu piespiešanai nav, bet ieinteresēt NEVAR TO, kurš APZINĀTI NEGRIB.
Tie tīņi labi redz, ka arī pieaugušie, ja ko nezina, tad nevis lasa par tēmu literatūru un apmeklē lekcijas, bet fiksi ielūko internetā, lai pusstundas laikā radītu viedokli, kam it kā vajadzētu gadus. Viņi labi redz, ka dzīvē, lai būtu veiksmīga karjera, laba izglītība nebūt nav nepieciešama. Un lielā mērā pie tā vainīgas pašas izglītības sistēmas pamatnostādnes. Pedagogi tik ļoti cenšas vidējo izglītību (kas, starp citu, nebūt nav obligāta) padarīt visiem vienlīdz pieejamu, un tik ļoti stumj visus slaistus un dumiķus, ka rezultātā starp vidusskolu absolvējušo teicamnieku un aiz ausīm izvilkto slaistu, zināšanu un intelektuālās attīstības līmeņu atšķirība ir visai niecīga. Attiecīgi, vidējās izglītības kvalitātes līmenis, uzsākot karjeru, praktiski neko nenozīmē. Un arī turpmākajā dzīvē daudz vairāk nosaka sociālie sakari un vide, nevis profesionālā kvalitāte.
Viņi redz, ka lai kļūtu par populāru (un būt populāram ir foršāk, nekā būt labam vai izcilam, jo tieši popularitāte ir panākumu mērs) dziedātāju vai reperi, nevajag gadiem apgūt solfedžo un citas garlaicības. Pietiek tikai vinnēt dzīves loterijā un iekļūt kādā “talantu fabrikā”, kurā konveijers tādus ražo. Lai būtu slavens mākslinieks, nevajag mācēt zīmēt. Nevajag studēt gadiem un būt speciālistam kādā jomā, lai kļūtu par populāru influenceri - pietiek krūšturī nosēsties pie vebkameras un skaļi lasīt savu saraksti internetā. Redz, cik viegli un strauji savā profesijā totāli izgāzies kaktu aktierītis vai juristelis, kuri absolūti nekā nejēdz ne no politikas, ne no ekonomikas un valsts pārvaldes, var kļūt megapopulāri ietekmīgu politisko partiju līderi. Pat par valsts vadītāju var kļūt cilvēks ar vidusskolas “žēlastības” atestātiņu, ja vien ir “ņuhs, čujs un poņa”, kā arī palaimējies vajadzīgajā vietā nejauši sapazīties ar vajadzīgajiem cilvēkiem. Pat ja vienkārši vēlies kļūt sabiedrībā atpazīstams, tad pietiek iekaustīt draudzeni un pasēdēt uzstīvētās tīkliņzeķēs vannā, lai visi mediji aizgūtnēm par tevi rakstītu. Tā teikt, šofera dēlam iekļūt kādas VAS valdē ir daudz lielākas iespējas, nekā Oksbridžas absolventam. Un tā var uzskaitīt bez gala… Tad kāda joda pēc jāpiepūlas?
Te nu pedagoģija bezspēcīga, jo tās pamati sakņojas aizpagājušā gadsimta utopistu teorijās. Bet tās balstās uz diviem vaļiem. Pirmkārt, skola audzina skolēnu par cilvēku (neviens gan vēl nav redzējis kādu, kuru skola būtu “izaudzinājusi” vecāku vietā, taču tas neliedz gadu no gada šo mantru atkārtot). Otrkārt, ja skolēns nemācās, tātad intereses trūkums vai kāda veselības vainīte - tik un tā ar labu piepūli izvelkams no purva. Slinkus bērnus esot jāieinteresē, priekš tiem jāizdomā jaunas metodes, jāsniedz viņiem palīdzību, jāstrādā ar tiem papildus utt. Katrā esot kāds talants, kuru jāatraisot, utt. Industriālajā sabiedrībā, kad cilvēka karjera bija atkarīga no izglītības un izglītotības līmeņa, tas darbojās pat ļoti labi. Motivācija bija tik spēcīga, ka talantīgākie, saņēmuši muižkunga stipendiju, basām kājām gāja uz Tērbatu, lai tikai tiktu studēt, kaut gadiem nācās no griķiem pārtikt, lai tiktu pie kārotā diploma. Izglītība bija sociālais lifts, kas veda uz augšu.
Neesmu drošs, ka pat ja katram mācīties negribētājam pieliktu blakus divus skolotājus un vienu sociālo pedagogu, kas īpaši mainītos. Kā man viena 9. klases jaunkundze (manā priekšmetā teicamniece) uz šo jautājumu atbildēja: “Ir sajūta ka bez tā visa var iztikt. Ir kas tāds, kas man izdodas un interesē, taču neredzu vajadzību mācīties par jomam kuras nebūs vajadzīgas nākotnē nemaz. Tur izdaru tikai minimumu lai būtu knapi sekmīga - lai mamma nebārtos. Ir taču profesijas kurās nevajag super labu izglītību lai nopelnītu, labāk veltu savu laiku citām lietām. Vecāki pabaros.”
Tā nu ar katru gadu aizvien vairāk tādu jauniešu, kas vienkārši NEGRIB mācīties, un ar smaidu uztver skolotāju centienus šos ieinteresēt. Viņi apzināti nevēlas interesēties par to, ko pieaugušie šiem piedāvā. Vienkārši dzīvo “citā pasaulē”, kurā jūtas gana komfortabli, un nav nekādas motivācijas no šī komforta atteikties. Interesanti, vai sociālantropologi šo tendenci ir pamanījuši un jau pēta, vai pamanīsim tikai post factum?