Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
Var ēzeli ienest strauta vidū, taču pats šaitans nespēs to piespiest dzert, ja pats negribēs 
31.-Jan-2021 11:57 am
Pagaidām visa tā izglītības reformu gaita izskatās pēc haotiskām spazmām, kur svarīgākais ir procesa imitācija, nevis rezultāts. Taču gan jau ar laiku putas nosēstos un viss ieietu sliedēs. Ja vien nebūtu kāds bīstams zemūdens akmens, par kuru neesmu manījis publiskajā sfērā spriežam.

Piemēram, kad skolotājs stāsta par tēmu, cik grūti ir saprast Dantes “Dievišķo komēdiju”, ja nav lasītas Ransimena “Sicīlijas vesperes” un Makiavelli “Florences vēsturi”. Absolūtais vairums viņa skolēnu pie sevis neizpratnē prāto: “Kāda joda pēc mums vispār jāmācās par kaut kādu tur garlaicīgu senlaiku komēdiju?” Arī aizvien vairāk situācijā, kad jūs pie sevis šausminaties - “Jēziņ, kāda gūzma ortogrāfijas kļūdu, kancelārismu un dialektismu pārpilna valoda šim skribentam!”, - jaunieši sajūsminās: “Super sižets! Nekādas tur elsošanas, punķošanās un dabas skatu, nekādu garu teikumu ar komatiem! “

T.i. skolā skolotājs runā kultūrālu un izglītotu ļaužu valodā ar personām, kuras NEMAZ NEVĒLAS nonākt saskarsmē ne ar kultūru, ne izglītoties. Tas viss šiem ir emocionāli svešs, nesaprotams un, attiecīgi, šķiet nevajadzīgs. Savukārt koncepcija “bērni ir pelnījuši laimīgu bērnību” automātiski paredz viņu pasargāšanu no jebkādas piepūles. Piepūle hipotētiskās nākotnes vārdā ir apgrūtinoša, tātad slikta. Savukārt mācīšanās neizbēgami nozīmē arī rutīnu un piepūli, tātad neinteresantu darbošanos miglainas nākotnes vārdā.

Šķiet, pieaugušie ir palaiduši garām nepamanītu to, ka visai fundamentāli mainījies un mainās pats pusaudžu pasaules skatījuma “trends”. Šobrīd visas pedagoģijas un audzināšanas teorijas sabrūk kā kāršu namiņš, sastopoties ar pusaudžiem, kuri gluži vienkārši NEGRIB mācīties. Negrib, un viss. Un tie nav vairs “huligāni”, kādi pa pārītim klasē bijuši visos laikos, bet visnotaļ “kārtīgie” bērni, kuri ar dziļu vienaldzību izpilda tikai neieciešamo minimumu, lai ir sekmīgs vērtējums un viņus liek mierā. Šķiet, šādu skolēnu īpatsvars pieaug ik gadu. Mehānismu piespiešanai nav, bet ieinteresēt NEVAR TO, kurš APZINĀTI NEGRIB.

Tie tīņi labi redz, ka arī pieaugušie, ja ko nezina, tad nevis lasa par tēmu literatūru un apmeklē lekcijas, bet fiksi ielūko internetā, lai pusstundas laikā radītu viedokli, kam it kā vajadzētu gadus. Viņi labi redz, ka dzīvē, lai būtu veiksmīga karjera, laba izglītība nebūt nav nepieciešama. Un lielā mērā pie tā vainīgas pašas izglītības sistēmas pamatnostādnes. Pedagogi tik ļoti cenšas vidējo izglītību (kas, starp citu, nebūt nav obligāta) padarīt visiem vienlīdz pieejamu, un tik ļoti stumj visus slaistus un dumiķus, ka rezultātā starp vidusskolu absolvējušo teicamnieku un aiz ausīm izvilkto slaistu, zināšanu un intelektuālās attīstības līmeņu atšķirība ir visai niecīga. Attiecīgi, vidējās izglītības kvalitātes līmenis, uzsākot karjeru, praktiski neko nenozīmē. Un arī turpmākajā dzīvē daudz vairāk nosaka sociālie sakari un vide, nevis profesionālā kvalitāte.

Viņi redz, ka lai kļūtu par populāru (un būt populāram ir foršāk, nekā būt labam vai izcilam, jo tieši popularitāte ir panākumu mērs) dziedātāju vai reperi, nevajag gadiem apgūt solfedžo un citas garlaicības. Pietiek tikai vinnēt dzīves loterijā un iekļūt kādā “talantu fabrikā”, kurā konveijers tādus ražo. Lai būtu slavens mākslinieks, nevajag mācēt zīmēt. Nevajag studēt gadiem un būt speciālistam kādā jomā, lai kļūtu par populāru influenceri - pietiek krūšturī nosēsties pie vebkameras un skaļi lasīt savu saraksti internetā. Redz, cik viegli un strauji savā profesijā totāli izgāzies kaktu aktierītis vai juristelis, kuri absolūti nekā nejēdz ne no politikas, ne no ekonomikas un valsts pārvaldes, var kļūt megapopulāri ietekmīgu politisko partiju līderi. Pat par valsts vadītāju var kļūt cilvēks ar vidusskolas “žēlastības” atestātiņu, ja vien ir “ņuhs, čujs un poņa”, kā arī palaimējies vajadzīgajā vietā nejauši sapazīties ar vajadzīgajiem cilvēkiem. Pat ja vienkārši vēlies kļūt sabiedrībā atpazīstams, tad pietiek iekaustīt draudzeni un pasēdēt uzstīvētās tīkliņzeķēs vannā, lai visi mediji aizgūtnēm par tevi rakstītu. Tā teikt, šofera dēlam iekļūt kādas VAS valdē ir daudz lielākas iespējas, nekā Oksbridžas absolventam. Un tā var uzskaitīt bez gala… Tad kāda joda pēc jāpiepūlas?

Te nu pedagoģija bezspēcīga, jo tās pamati sakņojas aizpagājušā gadsimta utopistu teorijās. Bet tās balstās uz diviem vaļiem. Pirmkārt, skola audzina skolēnu par cilvēku (neviens gan vēl nav redzējis kādu, kuru skola būtu “izaudzinājusi” vecāku vietā, taču tas neliedz gadu no gada šo mantru atkārtot). Otrkārt, ja skolēns nemācās, tātad intereses trūkums vai kāda veselības vainīte - tik un tā ar labu piepūli izvelkams no purva. Slinkus bērnus esot jāieinteresē, priekš tiem jāizdomā jaunas metodes, jāsniedz viņiem palīdzību, jāstrādā ar tiem papildus utt. Katrā esot kāds talants, kuru jāatraisot, utt. Industriālajā sabiedrībā, kad cilvēka karjera bija atkarīga no izglītības un izglītotības līmeņa, tas darbojās pat ļoti labi. Motivācija bija tik spēcīga, ka talantīgākie, saņēmuši muižkunga stipendiju, basām kājām gāja uz Tērbatu, lai tikai tiktu studēt, kaut gadiem nācās no griķiem pārtikt, lai tiktu pie kārotā diploma. Izglītība bija sociālais lifts, kas veda uz augšu.

Neesmu drošs, ka pat ja katram mācīties negribētājam pieliktu blakus divus skolotājus un vienu sociālo pedagogu, kas īpaši mainītos. Kā man viena 9. klases jaunkundze (manā priekšmetā teicamniece) uz šo jautājumu atbildēja: “Ir sajūta ka bez tā visa var iztikt. Ir kas tāds, kas man izdodas un interesē, taču neredzu vajadzību mācīties par jomam kuras nebūs vajadzīgas nākotnē nemaz. Tur izdaru tikai minimumu lai būtu knapi sekmīga - lai mamma nebārtos. Ir taču profesijas kurās nevajag super labu izglītību lai nopelnītu, labāk veltu savu laiku citām lietām. Vecāki pabaros.”

Tā nu ar katru gadu aizvien vairāk tādu jauniešu, kas vienkārši NEGRIB mācīties, un ar smaidu uztver skolotāju centienus šos ieinteresēt. Viņi apzināti nevēlas interesēties par to, ko pieaugušie šiem piedāvā. Vienkārši dzīvo “citā pasaulē”, kurā jūtas gana komfortabli, un nav nekādas motivācijas no šī komforta atteikties. Interesanti, vai sociālantropologi šo tendenci ir pamanījuši un jau pēta, vai pamanīsim tikai post factum?
Comments 
31.-Jan-2021 12:20 pm
tu nepieminēji skolēnus, kuri paskatās uz skolotāju, saprot attieksmīti "lielākā daļa no jums ir slinki un dumiķi un es paņirgāšos par ikvienu, kam ir disleksija vai depresija" un izdara nepieciešamo minimumu, lai dabūtu sekmīgu atzīmi, jo nu fuck off, neies taču šitam kverplim veltīt vairāk domu nekā nepieciešams.
31.-Jan-2021 02:24 pm
Ak, cik cilvēku, tik nianšu - nav iespējams visu pieminēt. Man vairāk šķiet interesanta tendence, kas ar labvēlīgu smaidu sejiņās pieņemas spēkā. Interesanti, ka mūsdienu tīņiem veidojas kas ļoti atšķirīgs - cita kultūra, cits skatījums, citas vērtības, kas visai atšķiras no t.s. pieaugušo pasaules. Dažbrīd sajūta, ka esmu mazu marsiešu vidū, tik ļoti viņu skatījums atšķiras no mana. :)
31.-Jan-2021 02:37 pm
Nu lūk, "cita kultūra", nevis "vispār negrib kultūru", tur ir baigā atšķirība. Ir kaut kādas lietas, kuras viņi tver un apstrādā diezgan citādi, jā, bet patiesībā tā citādākā mācīšanās un zināšanu pasniegšanas pieeja ir loģiski piemērota šim laikam. Teiksim, nevis "dziļi saprast doto tēmu", bet "mācēt ātri atrast un kritiski izvērtēt informāciju" ir ļoti leģitīma prasme; un nevis "pamatot savu viedokli argumentētā esejā ar akadēmiskām atsaucēm", bet "kritiski apskatīt viedokli, izmantojot efektīvu, uz klausītāju vērstu retoriku" arī. Tad, kad kāda tēma tiešām izrādās dziļa pētījuma vērta, tad tas jaunais cilvēks parasti var tajā iedziļināties (paskatoties, kā cilvēki analizē spēļu stratēģiju, atklājas tādi ekseļa brīnumi, ka visi eksakto priekšmetu pasniedzēji nervozi pīpē stūrītī ^.^).
31.-Jan-2021 02:55 pm
Kā redzams, "sociālantropologu" u.c. sociālo "zinātņu" vienīgais uzdevums ir visu relativizēt un normalizēt muļķību. Un, protamas, nabaga bērniņu emocionālās vajadzības. Tas ir pats galvenais.
31.-Jan-2021 03:11 pm
jā, Tu esi normāls un relatīvs, viss chill.
31.-Jan-2021 11:54 pm
tu diemžēl esi muļķis. es arī, bet man ir laba pieredze.
mans bērns neatbilst nevienam no indulgences (kas viņš vispār ir) kritērijiem.
mēs visi esam vienā laivā, tas toč
2.-Feb-2021 12:34 pm
Njā, te būšu nokļūdījies ar apzīmējumu "kultūra". Vienkārši nevarēju ātrumā atrast apzīmējumu šai citai pasaulei. Mani šai gadījumā vairāk interesē pieaugošā nevēlēšanās "mācēt ātri atrast un kritiski izvērtēt informāciju", kas rezultējas nespējā iedziļināties it visā, arī tajā, kas it kā interesētu. Tīri kvantitatīvi pieaugoša tendence. Tb atslēgas vārds ir "nevēlas". Man, kā jau vecam un sirmam paviānam, visnotaļ nesaprotami, jo kaut pats esmu bijis slaists visu mūžu, taču kaut kā iespringu iedziļināties tajā, kas interesē (kas, lielāko tiesu, nekādi nebija ar skolu saistīts).
31.-Jan-2021 01:52 pm
Bet ir skolēni, kas man pie manis nonāk mācīties tieši ar domu "Es gribu matemātikas eksāmenā vērtējumu par kuru man nav kauns, kaut vispār studēšu mākslu, kur par matemātiku varētu aizmirst".

Un tad atceros, ka aklai meitenei stāstīju, ka rēķināšana ir galvas trenēšana, pat ja viņa tās kapeikas neredz, un viņai būs vajadzīgs pavadonis.

Runa ir par apziņas paplašināšanu. Ja vecāki rāda, ka var dzīvot uz blatiem nevis strādājot, bet skaisti smaidot un birojā dzerot kafiju, tad tādi priekšstati.

Skolotājs ir maz apmaksāts darbs, un uz viņu bērni skatās kā uz lūzeri. Tā lielā mērā šobrīd ir.
31.-Jan-2021 02:22 pm
Protams, ka šādu piemēru netrūkst. bet es par to pretējo galējību, kas pamazām kvantitatīvi pieaug. Un nevis kā atsevišķs spīts, bet jau kā tendence.
31.-Jan-2021 02:02 pm

pašlaik lasu Dafnes di Morjē ģimenes sāgu "Mīlas gars", kas pirmoreiz izdota 1931. gadā. tur ap 1920. gadu 17gadīgā Dženifera, kas audzināta kā lēdija un dabūjusi smalku izglītību, bet vēlāk nolēmusi neklausīt vecākus un strādāt vispirms par veterinārārsta palīdzi un pēc tam par zeķu pārdevēju, mātei saka:

- Tajā skolā es neko derīgu neiemācījos. Man neviens nemaksās par visādu pasaku stāstīšanu. Nespēju atcerēties Ķīnas upju un Indijas eksportpreču nosaukumus, teikuma dalījumus un visādu reformu būtību. Kopš aiziešanas no skolas esmu apguvusi, ko darīt ar kustoni, kas cieš sāpes, un tādas zināšanas kopumā noteikti ir lietderīgākas.

Dženifera ir absolūti pozitīvā varone, un viņai viss izdodas, jo viņa neklausa večus.

tava specializācija uz vēsturi tev liek domāt, ka vēsture visiem ir vajadzīga un interesanta. ja tu tikpat aizrautīgi stāstīsi, ka bērniem nepieciešams apgūt programmēšanu, vebdizainu un tamlīdzīgas lietas, tad tavas vaimanas par nepietiekamu interesi par vēsturi varētu ņemt nopietni.

un vēl ir tā, ka ar gadiem tās vēstures kļūst aizvien vairāk, un visu laiku daļu vēstures no programmām ir jāizmet, lai vietā nāktu kaut kas jaunāks.

(esmu "Dievišķo komēdiju" lasījusi.)
31.-Jan-2021 02:27 pm
Vājais punkts diagnozē būs, ka piederu pie tā grupējuma, kuram šķiet, ka pamatskolā vēsturi vispār nevajag kā mācību priekšmetu. Akurāt tāpēc, ka zeķu pārdevējām un veterināru palīgiem tas viss kā zaķim stopsignāls. Visas praktiskajā dzīvē nepieciešamās iemaņas jau pirms 200 gadiem tika noformulētas pagastskolas mācību programmā - vairāk nekas dzīvē nebūs vajadzīgs. :)
31.-Jan-2021 02:40 pm
bet tu pavaicā, piemēram, eksakto nozaru LZA korespondētājlocekļiem, cik no viņiem ir lasījuši Danti un kā tas viņiem dzīvē ir palīdzējis. bez Dantes, manuprāt, ir gana daudz citu lietu, ko bērniem apgūt un par ko viņi izrāda interesi. vēsture visos laikos ir interesējusi mazāk nekā 10% skolēnu (mēģinu atcerēties savu klasi), bet daudziem interesē citas lietas, kuras tad viņi ar prieku un padziļināti apgūst.

un es esmu dabūjusi kārtīgu izglītību - manos laikos biologiem LU mācīja pskp vēsturi, dialektisko materiālismu un trešo neatceros, laikam vēsturisko materiālismu. bija jau tur šis tas derīgs, bet mūslaikos biologiem māca daudz vairāk visādu bioloģiju un nevis vēsturi, un tas man liekas daudz labāk.

es tikai par to, ka tavā izglītības ierakstu sērijā ir divas sižeta līnijas, kuras varbūt pats neesi pamanījis:

- tikai nederīga un praksē neizmantojama izglītība ir derīga. jo nederīgāka, jo labāka;

- bērniem jāapgūst tikai humanitāras lietas. ja kāds ne par ko negrib lasīt Danti un interesējas tikai par fiziku, tad viņam nepienākas vairāk par pagastskolu un viņš ir norakstāms. gluži kā pie upes pievestais ēzelis.
2.-Feb-2021 12:49 pm
Ar vēsturi tam visam nudien nekāda sakara nav.
Mani šai gadījumā vairāk interesē pieaugošā nevēlēšanās kā tāda - absolūts inertums uz jebkādas jaunas informācijas uztveri. Arī tādas, kas it kā interesētu. Ja kas interesē, tad tikai patērēšanas veidā, bet bez mazākās vēlmes noskaidrot, "kas lācītim vēderā".
Protams, ir izņēmumi, bet es par no malas vērojamu pieaugošu tendenci vairākumā.
P.S.
Par to otru Tavu tēzi, kam it kā nav saistības ar pamatpoustu. Dzīvē noderīgas ir tikai prasme lasīt, rakstīt un rēķināt - pietiek ar pagastskolas trim klasēm. Viss pārējais ir nevajadzīgs (tici man, nevienai pārdevējai, merčendaizerim vai autobusa šoferim dzīvē nevajadzēs piepietot zināšanas par fotosintēzi, šūnu uzbūvi vai elektronu plūsmu). Tb var jau lepoties, ka papildus ptraksē noderīgām lietām ir gadi pavadīti nevajadzīgā apgūšanai "manos laikos biologiem", taču tam nav nekāda sakara ar to, ko 99% sabiedrības uzskata par noderīgu.
Par "tikai nederīga un praksē neizmantojama izglītība ir derīga. jo nederīgāka, jo labāka" pilnībā piekrītu. Tieši ar to izglītība atšķiras no iemaņu apgūšanas jeb amata apmācības. Un tas it visā. Tā nu bokseriem liek ik dienu stundām treniņos lēkāt ar lecamauklu - kurš redzējis lecamauklu ringā?, - it kā ringā nevajadzīga nodarbe, taču nezin kāpēc tie, kas nevajadzīgi lēkājuši, galu galā ir ar labākiem rezultātiem. Tāpēc hokejistiem treniņos liek krostu monotoni skriet un svarus cilāt, kaut ledus laukumā nekā no tā visa nebūs. Smadzenes ir jāvingrina tieši tāpat kā visu citu. Piemēram, jūzeris [info]oblica, kura savulaik vecākiem par prieku nometa zemē 3 dzīves gadus, lai saņemtu fizikas bakalaura grādu, tagad atzīst, ka kaut šīs zināšanas viņas jurista praksē nu nekādi nav izmantojamas, smadzeņu treniņš eksaktajā virzienā ievērojami palielinājis viņas kā juristes konkurētspēju, salīdzinot ar juristiem, kuri apguvuši tikai praksē noderīgo. Ak, šitā var rezonēt ilgi un dikti, taču mani vairāk pusaudži interesē.
2.-Feb-2021 03:07 pm
nu tur ir visādi. es tikai uz vienu niansi. akurāt pazīstu kādu lza korespondētājlocekli (kurš ir arī mans radinieks, tā ka pazīstu labi), kurš dzīvē ir izlasījis varbūt divas daiļliteratūras grāmatas. kamēr citi lasīja obligāto, viņš lodēja, apguva elektroniku un programmēja. viņš ir viens no gudrākajiem cilvēkiem, kurus pazīstu, pazīst cilvēkus un saprot dzīvi, hirša indekss arī 15, laikam no tās lodēšanas. tā ka tavos tekstos es iebilstu pret šo vienu niansi, ka tas, kas negrib lasīt Danti un izvēlas lodēšanu, ir tāds, kam pēc ceturtās klases izglītība nepienākas. a nē, vēl ārzemēs dabūts doktora grāds pienākas. smadzenes attīstīt var visādi. kaut kā jau tie slinkie pusaudži savas smadzenes attīsta, kādreiz viņi skatījās televīziju, tagad sēž ekrānos, kur var izvēlēties materiālu pēc savām interesēm.

es, protams, spriežu tikai pēc man redzamajiem gadījumiem un man maza paraugkopa. un vairāku disciplīnu apgūšana vienmēr ir derīga. ja oblica apgūtu jurismu un pēc tam gribētu palikt par fiziķi, labums varētu būt līdzīgs. un ja tie šauri specializējušies juristi savu nozari būtu studējuši nevis 3-5, bet 8 gadus, viņiem arī labāk ietu.
4.-Feb-2021 11:35 am
Ir nācies dzīvēs sastapt augstas raudzes erodītus profesionāļus kādā šaurā jomā. Cīši luobi cilvēki gan jau ir, kaut tas, ko dēvē par "kultūru" un "inteliģenci" šiem svešs. Tas normāli.

Es vairāk par to, ka prasmju/amata apgūšanai, tb "lodēšanai" ar izglītošanos maz sakara. Izglītība tāpēc ir universāla, ka teorētiski tās mērķis būtu palīdzēt atraisīt domāšanu un civilizēt. Aber kādu ceļu dzīvē pēc tam izvēlas, tā katra paša darīšana. Galvenais, lai ir iespēja izvēlēties un elastīgi ko mainīt pēc vajadzības. Lai nebūtu tā, ka bērnu trakoti parauj svina burtiņi, viņš apgūst tikai dzīvē prakstiski noderīgo un kļūst par labāko burtlici šaipus Himalajiem, bet tad piepeši visa tekstu maketēšana pāriet datortehnikā, bet gudrākais burtlicis paliek pie sasistas siles - neko citu nav mācījies, attiecīgi, nemāk mācīties.

Mans pousts pavisam par ko citu bija.
4.-Feb-2021 11:55 am
jā. ieraksts bija par negribēšanu. man liekas, ka vecajos laikos cilvēki tāpat negribēja, bet nebija pieņemts uz to pastāvēt. tāpat, kā nebija pieņemts pastāvēt, piemēram, uz savu nodomu būt par geju. tagad var runāt par to, kas iekšās, tai skaitā par nevēlēšanos lasīt Danti, un cīnīties par savu lēmumu.

mani šie posti aizķer, jo mans laulenis ir tas minētais fiziķis, un es, kas lasījusi visu, kas nekustas, atzīstu viņu gudrāku par sevi esam, arī spējā novērtēt visādas mākslu lietas. tā es mainīju savus uzskatus par izglītību. un tad ir mans jaunākais bērns, kas pilnīgi atsakās no daļliteratūras (kaut arī es viņam blakus turpinu lasīt visu, kas nekustas), bet jau 3 gadu vecumā viņš, piemēram, skraidīja pa māju ar balonu azotē ar caurumu uz aizmuguri un teica, ka, tā kā no balona nāk ārā gaiss, tad viņš var paskriet ātrāk. tā ka uzdevums būtu nevis tos, kas negrib lasīt Danti, klasificēt kā ēzeļus, bet skatīties, kādos virzienos vajag barot viņu zinātkāri un caur ko attīstīt viņu domāšanu.

bet, protams, tu pārstāvi humanitāru nozari, tādēļ to uzskati par svarīgāko. tāpat kā vairums pirmsskolas un sākumskolas pedagogu, šķiet, domā, ka tikai labākās rokdarbnieces kļūst par nobela prēmijas laureātēm.
7.-Feb-2021 06:04 pm
Ai, man rodas iespaids, ka Jūs vienkārši nesaprotat, ko vēlos teikt. Bet pati izteikties vēlaties. Un tad tā klasiski, piedēvējat otram to, ko šis nav teici, lai šo piedēvējumu kritizētu. Lai nu paliek.
31.-Jan-2021 03:02 pm
Tas nav vienkārši izglītības vai kādas tur citas sistēmas problēma. Viss tevis aprakstītais ir liberālas un feministiskas kultūras produkts. Toksiskās maskulinitātes un objektīvās patiesībās meklējumu laikmets, kad ekselence it visā bija augstākā vērtība, ir pagājis. Tagad mums ir vienlīdzības, jeb pareizāk sakot "equity" zeitgeists, kas paģēr no katra pēc spējām, katram pēc vēlmēm. Galvenais, lai visi justos jauki un apčubināti, varētu nopirkt savu aifounu un ganīties politkorektā lilekapitālistu kūrētā seifspeisā.
1.-Feb-2021 04:30 pm
Pag, kad tieši bija tas zelta laikmets?
1.-Feb-2021 05:44 pm
Pirms sākās lielais "equity" krusta gājiens. Grūti tā novilkt līniju. Tādas lietas notiek pakāpeniski.
2.-Feb-2021 12:21 pm
Šie centieni pēc izcilības ir pastāvējuši kādās ierobežotās sociālās grupās, bet šaubos vai tas pats bija vērojams arī plašā sabiedrībā, jo tā bija pārsvarā aizņemta ar jautājumiem Maslova piramīdas pašā apakšā.

Bet jāskatās uz šim ierobežotajām sociālajām grupām, tur viss būs puslīdz kārtībā.
2.-Feb-2021 03:20 pm
Filozofija, kur prioritāte ir, lai visi bērniņi justos labi, neviens nekad nezaudētu un labākie tiek novilkti vienā līmenī ar lower common denominator, nevis otrādi, tomēr ir jaunāka tendence par kaut kādu viktoriānisma laikmetu, kuru tu laikam domā. Visi šie uzsvari uz emocionālo labsajūtu pār meritokrātiju un vēlme radīt mākslīgu vienlīdzību (kas, protams, nekad nebūs iespējama) ir daļa no augošās wokisma kultūras, kuras pirmie aizmetņi Rietumos sāka parādīties jau dekādēm atpakaļ.
31.-Jan-2021 04:14 pm
Man šķiet, ka šeit patiesībā nav nekādas atšķirības ar "kad mēs augām". Tikpatlab tas ir tāpat, kā ar lasīšanu, ko pirms kāda laiciņa pats aprakstīji. Visos laikos ir bijuši tie, kuri nelasa/nemācās kaut sitami, tie, kuri lasa/mācās aizrautīgi, un tie, kuri pa vidu. Vienkārši "vecajos labajos laikos", to vidusposmu vide vairāk "motivēja" (ar to domāju skolas un vecāku spiedienu darīt, jo "laba izglītība ir nākotnes garants"). Tagadējo jauniešu vecāki ir ieraudzījuši, ka tā sakarība nav izteikta, spiediens izpaliek, atbilstoši arī bērna rīcība.

Gan es, gan vīrs bijām un esam no tiem, kuriem vienkārši interesē uzzināt, apgūt. Patīk tā smadzeņu kutēšana, patīk, ka ir daudz tēmu, par ko parunāt, paspriest, pastrīdēties :D Un bērni, izskatās, pārņem to pašu. Un mūsu ģimenē nav noslēpums, ka tās skolas zinības nav ikurāt tiešā veidā profesionālajā dzīvē noderīgas. Taču dažādas prasmes, spēja domāt, iegaumēt, interesēšanās, vienkārši daudzpusīgas zināšanas rada gan priekšrocības, gan vienkārši foršas sajūtas. :)

Danti lasījusi neesmu.
2.-Feb-2021 12:54 pm
Protams, ka visos laikos bijuši dumji un slaisti. Man interesanti, ka šī brīža tendence nav saistīta ar domu kūtrumu un kūtrumu kā tādu, bet vairāk "gribu/negribu" uzstādījumu. Veidojas tāds meinstrīms. Vismaz no malas tā sāk šķist.
Kurš no mums gan spējis Danti izlasīt? ;)
31.-Jan-2021 05:05 pm
Izteikšu ķecerību:
Interese ir, ne mazāka kā senāk tikai [tāpat kā senāk]neformalizēta.
Nevajag formalizēt un viņa būs.

Tādas lietas kā ``mājasdarbs`` ``darba plāns``, ``stundu saraksts`` var veicināt intereses pazušanu. Vismaz sākumā, pēc tam kad stabila - vairs nē.

ķecerība #2:

Parasti cenšas mācīt no pamatiem, no vispārīgā, bet tas strādā tālu ne vienmēr.

Konkrēts piemērs:

Iemācīt elektroniskā oscilogrāfa uzbūvi un darbību.

Klasiskais variants - zīmējam uz tāfeles funkcijas kas raksturo izvērsi, rakstam un izvedam vajadzīgo trigonometriju.

Ko redz bērns: Bērns redz abstraktus matemātikas pārspriedumus un vispārinājumus, kuri, jā, satur vajadzīgo.

NE klasiskais variants: Iedod bērniem vecu oscilogrāfu. Jā šādi iegūtās zināšanas būs saraustītas, fragmentāras, nesistēmātiskas, vismaz sākumā bet būs interese. Līdz vispārinājumiem un trigonometrijai nonāks. Un TAD viņiem tas interesēs. Vismaz dažiem.
2.-Feb-2021 12:55 pm
Tu nevis ķecerību paud, bet sāc vicināt kompetenču pieejas karodziņu. :D
2.-Feb-2021 03:46 pm
Paskatījos kas tā tāda kompetenču pieeja bet man šķiet ka tas [ par prasmēm pielietot reālās situācijās] ir tikai daļa no manis teiktā. Sarežģītais un noslēpumainais pievelk. Efektīgais arī No kā bērniem rodas interese par ķīmiju - no koncentrāciju aprēķina uzdevumiem? Nē, no pirotehikas. Cita lieta ka pēc tam viņiem interesē arī tās koncentrācijas aprēķināt un kā tas viss strādā, bet tas ir pēc tam, vispirms ir blīkšķis un krāsainas ugunis. Bet ar ko sāk mācīt ķīmiju skolās? Ne ar laboratoriju, ar papīru, tāfeli, tabulām... Tas nav tas. Kad man bija tā nelaime apmeklēt pamata un vidusskolu, man radās iespaids, ka tā ir iestāde kur māca grāmatvežus, klerkus. Tabulas, saraksti, azipildīt formas, rutīnas aprēķini. Arī, protams derīgas prasmes bet visai vienpusīgi.
1.-Feb-2021 04:28 pm
Nujā, sociālo liftu ir kļuvis ārkārtīgi daudz, un jaunieši to ir uzķēruši. Ja trāpītos kādi nopietni globāli un fundamentāli satricinājumi (covid pagaidām uz to nevelk), nez kuri no šiem liftiem saglabātos. Taleba iespaidā man ir zināmas aizdomas, ka saglabātos tie laika zoba pārbaudītie.
This page was loaded Nov 18. 2024, 9:33 am GMT.