Ar vēsturi tam visam nudien nekāda sakara nav.
Mani šai gadījumā vairāk interesē pieaugošā nevēlēšanās kā tāda - absolūts inertums uz jebkādas jaunas informācijas uztveri. Arī tādas, kas it kā interesētu. Ja kas interesē, tad tikai patērēšanas veidā, bet bez mazākās vēlmes noskaidrot, "kas lācītim vēderā".
Protams, ir izņēmumi, bet es par no malas vērojamu pieaugošu tendenci vairākumā.
P.S.
Par to otru Tavu tēzi, kam it kā nav saistības ar pamatpoustu. Dzīvē noderīgas ir tikai prasme lasīt, rakstīt un rēķināt - pietiek ar pagastskolas trim klasēm. Viss pārējais ir nevajadzīgs (tici man, nevienai pārdevējai, merčendaizerim vai autobusa šoferim dzīvē nevajadzēs piepietot zināšanas par fotosintēzi, šūnu uzbūvi vai elektronu plūsmu). Tb var jau lepoties, ka papildus ptraksē noderīgām lietām ir gadi pavadīti nevajadzīgā apgūšanai "manos laikos biologiem", taču tam nav nekāda sakara ar to, ko 99% sabiedrības uzskata par noderīgu.
Par "tikai nederīga un praksē neizmantojama izglītība ir derīga. jo nederīgāka, jo labāka" pilnībā piekrītu. Tieši ar to izglītība atšķiras no iemaņu apgūšanas jeb amata apmācības. Un tas it visā. Tā nu bokseriem liek ik dienu stundām treniņos lēkāt ar lecamauklu - kurš redzējis lecamauklu ringā?, - it kā ringā nevajadzīga nodarbe, taču nezin kāpēc tie, kas nevajadzīgi lēkājuši, galu galā ir ar labākiem rezultātiem. Tāpēc hokejistiem treniņos liek krostu monotoni skriet un svarus cilāt, kaut ledus laukumā nekā no tā visa nebūs. Smadzenes ir jāvingrina tieši tāpat kā visu citu. Piemēram, jūzeris oblica, kura savulaik vecākiem par prieku nometa zemē 3 dzīves gadus, lai saņemtu fizikas bakalaura grādu, tagad atzīst, ka kaut šīs zināšanas viņas jurista praksē nu nekādi nav izmantojamas, smadzeņu treniņš eksaktajā virzienā ievērojami palielinājis viņas kā juristes konkurētspēju, salīdzinot ar juristiem, kuri apguvuši tikai praksē noderīgo. Ak, šitā var rezonēt ilgi un dikti, taču mani vairāk pusaudži interesē.