pašlaik lasu Dafnes di Morjē ģimenes sāgu "Mīlas gars", kas pirmoreiz izdota 1931. gadā. tur ap 1920. gadu 17gadīgā Dženifera, kas audzināta kā lēdija un dabūjusi smalku izglītību, bet vēlāk nolēmusi neklausīt vecākus un strādāt vispirms par veterinārārsta palīdzi un pēc tam par zeķu pārdevēju, mātei saka:

- Tajā skolā es neko derīgu neiemācījos. Man neviens nemaksās par visādu pasaku stāstīšanu. Nespēju atcerēties Ķīnas upju un Indijas eksportpreču nosaukumus, teikuma dalījumus un visādu reformu būtību. Kopš aiziešanas no skolas esmu apguvusi, ko darīt ar kustoni, kas cieš sāpes, un tādas zināšanas kopumā noteikti ir lietderīgākas.

Dženifera ir absolūti pozitīvā varone, un viņai viss izdodas, jo viņa neklausa večus.

tava specializācija uz vēsturi tev liek domāt, ka vēsture visiem ir vajadzīga un interesanta. ja tu tikpat aizrautīgi stāstīsi, ka bērniem nepieciešams apgūt programmēšanu, vebdizainu un tamlīdzīgas lietas, tad tavas vaimanas par nepietiekamu interesi par vēsturi varētu ņemt nopietni.

un vēl ir tā, ka ar gadiem tās vēstures kļūst aizvien vairāk, un visu laiku daļu vēstures no programmām ir jāizmet, lai vietā nāktu kaut kas jaunāks.

(esmu "Dievišķo komēdiju" lasījusi.)