jā. ieraksts bija par negribēšanu. man liekas, ka vecajos laikos cilvēki tāpat negribēja, bet nebija pieņemts uz to pastāvēt. tāpat, kā nebija pieņemts pastāvēt, piemēram, uz savu nodomu būt par geju. tagad var runāt par to, kas iekšās, tai skaitā par nevēlēšanos lasīt Danti, un cīnīties par savu lēmumu.

mani šie posti aizķer, jo mans laulenis ir tas minētais fiziķis, un es, kas lasījusi visu, kas nekustas, atzīstu viņu gudrāku par sevi esam, arī spējā novērtēt visādas mākslu lietas. tā es mainīju savus uzskatus par izglītību. un tad ir mans jaunākais bērns, kas pilnīgi atsakās no daļliteratūras (kaut arī es viņam blakus turpinu lasīt visu, kas nekustas), bet jau 3 gadu vecumā viņš, piemēram, skraidīja pa māju ar balonu azotē ar caurumu uz aizmuguri un teica, ka, tā kā no balona nāk ārā gaiss, tad viņš var paskriet ātrāk. tā ka uzdevums būtu nevis tos, kas negrib lasīt Danti, klasificēt kā ēzeļus, bet skatīties, kādos virzienos vajag barot viņu zinātkāri un caur ko attīstīt viņu domāšanu.

bet, protams, tu pārstāvi humanitāru nozari, tādēļ to uzskati par svarīgāko. tāpat kā vairums pirmsskolas un sākumskolas pedagogu, šķiet, domā, ka tikai labākās rokdarbnieces kļūst par nobela prēmijas laureātēm.