Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
Mans subjektīvais šodienas globāli netīkamais TOP 3 
15.-Jul-2021 12:06 pm
Ar labiem nodomiem ceļš uz… bruģēts, jeb pirms sēt, padomā, ko nāksies pļaut.

1) Sociālisms un no tā izrietošais marksisms, kas strauji atgriežas pēdējās desmitgadēs kā vokeisms (ko muļķīši, skolā gulējuši, par liberālismu dēvē).
19. gs labi paēduši onkuļi Eiropā izdomāja jaunu sociālo modeli, hipotētisku sabiedrisko iekārtu, kurā valsts/sabiedrības politika būtu vērsta uz sociālās nevienlīdzības novēršanu. Centrā ir nevainīgais upuris, kurš saceļas pret netaisnību, lai celtu jaunu laimes pasauli. Ja sākotnējā iecere bija laba - mazināt sociālo liftu “pudeles kaklu”, lai dotu iespējas mainīt sociālo statusu tiem, kam tā līdz tam bija liegtas juridiski, - tak izvērtās jaunā ideoloģija ne tā kā iecerēts. Nu tur pasaules revolūcija, koncentrācijas nometnes, sociālistiskā ekonomika utt. Nācās nolīst pagrīdē. Taču kapitālisma pārbagātība darīja savu, proti, izauga jauna paaudze, kas atkal sāka vāvuļot pie brokastu ikrmaizītēm un šampanieša par līdztiesību, vienlīdzību, sociālo taisnīgumu. Vokemarksisma literatūras, kino un publicistikas centrā ir nevainīgais apspiestais upuris, kuram jāpalīdz sacelties vai jādod maksimālas priekšrocības (pozitīvā diskriminācija), lai celtu jaunu laimes pasauli. T.i. sociālisms atgriezies uz skatuves no otras puses: nevis ar revolveri rokā un sarkanu zvaigzni pierē, bet tvīda žaketē augstskolas katedrā, kinostudijā, masu medija redakcijā vai kādu glābēju NVO.

2) Laimīga bērnība.
Pēdējās desmitgades ir vērojams trends, kuru “bīda” simpātiskas un intelektuālas pusmūža sievietes, proti, aicinājums bērniem dot “laimīgu bērnību”. Nosoda bērnības apspiestību, vēlmju iegrožošanu, pakļaušanos vecāku prasībām un kultūras normām, kas darot bērnus nelaimīgus. It kā pieaugušas tantes. Vai tad nesaprot, ka vecāki tieši tāpēc liek to bērnu biešu vagu ravēt, liek jaunāko brālīti pieskatīt, klāt savu gultu un pildīt skolas darbus, ka vēlas, lai šie būtu laimīgi? Jo vecāki no savas empīriskās pieredzes zina, ka, runājot klasiķu vārdiem, lai nonāktu Leiputrijā, ir jāizēdas putras kalnam cauri.
Trends ir tik spēcīgs, ka arī valstiskā līmenī panākta visu piespiedu mehānismu atcelšana, jo laime un piespiešana nav savienojamas. T.i. bērnībai jābūt tam posmam, kad bērns, gluži kā pieaugušais, pats var izvēlēties, ko darīt un ko nedarīt, lai būtu laimīgs. Protams, viņš izvēlas būt laimīgs. Taču nepieaugušai būtnei laime nebūt nav tas, ko iedomājušās labsirdīgās tantes šķiet. Būt laimīgam bērnībā nozīmē tikai un vienīgi izklaidēties – justies laimīgam, nevis domāt par kādu tur nākotni.
Principā mākslīgi tiek mākslīgi kultivēta paaudze, kas nespēs veikt neko garlaicīgu (taču pieaugušo dzīvē pagaidām savi 90% darbību savas dzīves nodrošināšanai nav rotaļu veidā, sākot ar trauku mazgāšanu virtuvē un beidzot ar pienākumiem darba vietā), un “salūzīs”, sastopoties ar mazākajām grūtībām, t.i. nebūs konkurētspējīgi. Dot bērnam laimīgu bērnību, lai pieaugušā dzīvē viņš justos kā nelaimīgs lūzeris… nu nezinu…

3) Vakcinācija.
Cilvēce rosās un knosās pa planētas virsmu jau vairāk nekā 3 miljonus gadu. Kā ļautiņi savairojas par daudz, tā nāk kāda epidēmija un visu atgriež līdzsvarā. Gadu tūkstošu griezumā cilvēku skaits bija visai stabils. Tad Eiropā atklāja vakcinācijas principu un pamazām izskauda tādas masu epidēmijas kā mēris, bakas, holēra, poliomielīts u.c.). Pārējā pasaule dzīvoja kā gadu tūkstošus dzīvojusi.
Taču eiropiešu pārākuma sajūta - mēs, civilizācija, kuras misija ir glābt atpalicējus no barbarisma, - plus koloniālās pagātnes vainas sajūta, neļāva mierīgi dzīvot un radīja virkni kultūrtrēģeru organizāciju (visādas palīdzības “bez robežām”). Šīs NVO ar savu valstu atbalstu sāka iejaukties un tērēt milzu līdzekļus, lai “civilizētu” planētas “krāsainās” nomales un nestu tiem medicīnas labumus. Kā jau vienmēr, nodomi bija labi. Ar civilizēšanu tā ir kā ir, taču sekas globālas.
Agrārajās sabiedrībās tradicionāli ir augsta dzimstība, jo vajadzīgas darba rokas tai banānu vagā, bet no jaundzimušajiem pilngadību sasniedza retais. Eiropiešu kultūrtrēģeru ieviestā, apmaksātā un organizētā vakcinācija pret malāriju, masalām, HIV infekciju un citām infekcijas slimībām, izraisīja mātes dabas līdzsvara sašūpošanos - cilvēces vēsturē nepieredzētu demogrāfisko sprādzienu. Kā pašsaprotams rezultāts: cilvēku skaita un nabadzības pieaugums un cilvēces vēsturē vēl nepieredzēta masu migrācija. Paplašinoties slimību apkarošanai, attiecīgi pieaugs cilvēku skaits, un nekādas tur zaļās pēdas nelīdzēs.
Comments 
15.-Jul-2021 12:20 pm
smaidu un lēni situ plaukstiņas - bravo
15.-Jul-2021 12:44 pm - Par 2)
Pirmais piemērs, kas nāk prātā, ir pasen lasīta intervija ar mākslinieci Annu Heinrihsoni (viņas lieliskie vecāki bija ne mazāk lieliski arī kā pasniedzēji, varu to apliecināt). Parakos un atradu (un pat trauku mazgāšana tur pieminēta): https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/gribu-dzivot-tagad.-intervija-ar-annu-heinrihsoni-13961830
Es gulēju līdz vienpadsmitiem, vai nu līdz cikiem man ienāca prātā gulēt, bet kaimiņu meitene jau bija izravējusi dārzu un nomazgājusi traukus, un vēl visu kaut ko palīdzējusi. Es gulēju, lasīju. Kad pēc pusdienām gāju saukt: «Vizma, nāc ārā spēlēties!», viņai bija jāmazgā trauki. Mēs nezinām, ko ir sasniegusi Vizma (iespējams, ļoti daudz!), taču arī Annas Heinrihsones dzīvei un padarītajam profesijā nav ne vainas.
15.-Jul-2021 03:05 pm - Re: Par 2)
man arī šķiet, ka laimīgs bērns nav nekas ļauns
laimīgie bērni, ko es pazīstu, ir mīlētie bērni. un viņiem tāpat pietiek dzīvē grūtību, tikai ir gana droša vide mājās, kur par neveiksmēm nevis sit un kaunina, bet aprunājas. bet nu jā, šādi bērni nepakļaujas uz vārda un uzdod jautājumus, viņiem nevar pavēlēt, ir jāsarunā kā ar cilvēkiem, tas var būt neērti autoritātēm, kuras vēlas armijas tipa paklausību
15.-Jul-2021 05:24 pm - Re: Par 2)
+ daudz
Man ir tieši tādi paši novērojumi, turklāt šādi bērni izaugot ir arī pašapzinīgāki. Tos bērnībā tramdītos un tramdītās (ka tik neizaug slinks, vai dieniņ, ko ļaudis teiks!) pat pūlī var pamanīt.
15.-Jul-2021 03:52 pm - Re: Par 2)
Nu, es esmu tā kā tā Vizma. Protams, ka ne jau es pati izvēlējos darīt tos lauku darbus, jo to lika vecāki. Toties tagad es slinkoju uz pilnu katušku un ar dzīvi/sasniegto jūtos visnotaļ apmierināta.
Un nav jau tā, ka tās "vizmas" ne grāmatas lasīja, ne ar citiem bērniem apkārt nedauzījās.
Vnk besī šis mūžīgais - lauki, lauku darbi, nu tas tak ir tāds sūds (arī burtiski), kamēr MĀKSLA - jā, nu pilnīgs pizģec un kosmoss, cilvēka prātam nesasniedzams un neizprotams!
15.-Jul-2021 04:01 pm - Re: Par 2)
Šeit es tev piekrītu. Uz 1 veiksmīgu mākslinieku ir 1000 tādu, kas nodzeras vai nolietojas narkotikas utt. Survivorship bias vien ir.

Bet skaisti apkopti lauki – tas arī ir ļoti vajadzīgs, un priecē sirdi un dvēseli ne mazāk par mākslu, nemaz nerunājot par to, ka pārtika miesai. :)
15.-Jul-2021 07:42 pm - Re: Par 2)
Smieklīgi, kad wokisti atrod iespēju slavināt sociāli privilģētus cilvēkus ka piemēru, kam sekot, bet sarunās, kur tas nedod vajadzīgo tikumsignālu kvotu, spiedz par privilēģiju čekošanu un izvelk nēzdodziņus, lai nolietu asaru par nabaga dzīves apbižotajiem.
16.-Jul-2021 12:18 pm - Re: Par 2)
Pirms gadiem četriem vēroju interesantu ainu. Atnāca uz rūpnīcu PM-TM pieteikties darbā laimīgs jaunietis, akurāt pabeidzis vidusskolu. Protams, neko nemāk, taču tā jau nav skāde - visu var iemācīties, visi bosi arī no apakšas sākuši. Pieņēma darbā par pēcapstrādes palīgstrādnieku ar starta algu 800 eur uz rokas. Nākamajā dienā puisis priecīgs ieradās darbā nevis 9:00, bet 12:00 (es kā reizi biju izgājis uzsmēķēt, tāpēc to visu redzēju). Ceha priekšnieks šo sagaidīja ar vārdiem: "Tu esi atlaists!"
Vajadzēja redzēt to kultūršoku un neizpratni: "Par ko? Es taču atnācu! Man no rīta gribējās nopeldēties!" Taču nevienu tas neinteresēja.
Nu vismaz varēs atcerēties laimīgo bērnību, kad varēja mierīgi uz skolu iet pirmās stundas paguļot, bet tantes priecājās, ka bērniņš vispār atnācis un ko dara.
31.-Jul-2021 02:36 pm - Re: Par 2)
Akurāt pirms pāris dienām kāda cibiņa sarunā pauda sāpi par savu padsmitgadīgo meitu, kas praktiski nesekmīga, blandās apkārt ar jautriem tādiem pašiem draudziņiem, tusē Vērmanītī vai Gerberā, rij ripas un pīpē zāli - pilnīgi ieslīgusi laimīgajā bērnībā, un negrasās no tās atteikties. Māte pati no turīgajiem lauciniekiem (vectēvs kolhoza priekšsēdētājs), taču bērnībā kā laimīgākās atceras lietainās dienas, jo tad nevajadzēja kaplēt, ravēt vai mežu stādīt - vēlējusies, lai vismaz viņas bērnam būtu laimīga bērnība, nebūtu ne darba, ne sodu. Tagad māte atzīst, ka tomēr arī disciplīna un sava "negribu" pārvarēšana ir dzīvē nepieciešamas prakses, taču meita jau augumā šo pāraugusi - par vēlu.

Savā praksē pēdējā laikā sāku sastapt aizvien vairāk šādu situāciju.
15.-Jul-2021 12:46 pm
Priekš pareizi audzināta un lieliski izglītota cilvēka Tu izklausies aumež nelaimīgs un gatavs visvisādas daudzšķautņainas lietas skatīt ļoti šauri :)
15.-Jul-2021 12:58 pm
Tik forši, ka komentē nevis pēc būtības, bet pasaka, ka cilvēks "izklausās nelaimīgs". Labi, vismaz ka Tu tāda laimīga vienmēr :)
15.-Jul-2021 01:09 pm
ah, es esmu jaunajam cilvēkam komentējusi arī pēc būtības un saņēmusi ignore, kāda atšķirība

bet vispār jau tur "pēc būtības" grūti nokomentēt, jo, kā jau aplinkus norādīju, no plašām un sazarotām parādībām ir paņemti kaut kādi galēji varianti kā salmu vīri un tad nokritizēti; protams, es varu piekrist, ka hipotētiskās mātes-kas-ļauj-bērnam-pilnīgi-visu vai hipotētiskie marksisma-apoloģēti-kas-nesaprot-marksisma-implikācijas ir dunduki, bet tas vnk nav relevanti

uzbrauciens par laimīgumu super elegants, paldies, uzreiz labāk sajutos. tikai diemžēl arguments nepareizajos vārtos, es kā reiz tāpēc audzinu bērnus radikāli citādi nekā audzināja mani, lai debīlā audzināšana netraucē - pat sūds par "laimīgumu" - vienkārši attīstībai
15.-Jul-2021 01:29 pm
Ir atšķirība.
Bet tev tiešām liekas, ka tas viss ir tikai hipotētiski un indulgence tikai sabiezina krāsas (jo nelaimīgs)? Jo nav jau runa tikai par mātēm bet par visu izglītības sistēmu.
Par bērniem prieks (bez ironijas). Mani pēc idejas audzināja diezgan forši, sūdzēties tiešām nevaru, taču tas tāpat netraucē laiku pa laikam justies nelaimīgai. Jo dzīve.
15.-Jul-2021 01:40 pm
nu ierakstā runa bija tikai par debīlajām mātēm. par izglītības sistēmu, kurā "mēs esam cilvēkiem iemācījuši, ka mācīties nozīmē piespiest sevi darīt s*du, kas viņiem riebjas, un pēc tam konstatējam, ka viņi uzskata izglītību par s*du, kas viņiem riebjas" ir citi ieraksti, pie kuriem es nekomentēju, ibo #lolnauvērc

un es neteicu, ka tas ir hipotētiski. protams, ka atrodas frīkaini kadri, bet nu then again atrodas arī frīkaini konservatīvie, kas baidās, ka nēģeri atnāks un pataisīs viņus par pederastiem - bet es neizliekos, ka šie eksemplāri pārstāvētu visus konservatīvos. neredzu iemeslu, kāpēc man (vai inteliģentajam posta autoram) uzskatīt, ka galējie "liberālo" eksemplāri pārstāvētu visus, uh, ne-konservatīvos
15.-Jul-2021 01:43 pm
labi, sapratu ideju. paldies tev par skaidrojumu.
15.-Jul-2021 07:45 pm
Tas vispāŗ ir wokistu biežākais "arguments". "Ololol tev laikam pišuka nav." utml. Ideoloģiski zombēti cilvēki neprot argumentēt vai citādi iesaistīties kognitīvi prasīgos procesos, tāpēc tiek izkliegti lozungi vai lietoti femīni uzbraucieni/manipulācijas/gaslaitings.
15.-Jul-2021 05:11 pm
Tā tas laikam ir, indulgencem jānēsā sava žults līdzi.
16.-Jul-2021 12:21 pm
Par katru tēmu var disertāciju cept, un ne kurš katrs doktorants ko tādu uzņemtos. Tā kā jebkas, ko mēģina ielikt 2-3 teikumos, būs šauri.
16.-Jul-2021 08:05 pm
nu disertācijas tēmu es redzu tikai 3 (tur arī būtu daudz literatūras no visādiem marksismu pārlasījušamies antropologiem, kas kritizē attīstības programmas no līdzīgas perspektīvas); disertāciju par "salasījos masu medijus, izdomāju, ka nudien ir problēma, uztaisīju drāmu" tiešām ne katrs doktorants mēģinātu cept ^.^
15.-Jul-2021 01:41 pm
Laimigie bērni mazliet paaugas, saskaras ar reālo dzīvi un kļūst par psihoterapeitu patstāvīgiem klientiem.)
16.-Jul-2021 12:23 pm
Neesmu drošs. Man mācīca kā reizi ir ar psihoterapijas praksi. Saka, ka 1/3 klientu nākot no 1. ģimnāzijas, 1/3 no humanitārās. Bet laimīgos bērnus turpina uzturēt vecāki - tiem psihoterapeitu nevajag.
15.-Jul-2021 02:17 pm
2. punkts šķiet parspīlēts. Mūsdienu bērnudārzā taču bērniem māca galda kultūru, palīdzēt auklītei uzklāt galdu, tur ir noteikta kārtība, nevis spēles visu dienu. Uzskatu, ka arī vecāki neaudzina bērnus ar saukli supa, dupa, nais. Ir taču tik daudz grāmatu sarakstīts par bērnu audzināšanu, ka humānā pedagoģija nenozīmē visatļautību, anarhiju, sīrupiņa liešanu. Protams, problēmas pastāv šajā jomā. Skolā strādājot, var vēl labāk pamanīt. Taču iebildumi ir pret visu vecāku vienādošanu.
15.-Jul-2021 03:11 pm
Trešais punkts ir hot take (piem., ja RKB tajos reģionos nebūtu tik cītīgi piestrādājusi pie psiopiem pret gumijas lietošanu, domāju, ka rezultāti pavisam nebūtu tik traģiski; no otras puses, tā ar progresorēšanu tiešām ir, ko savos vēlākajos darbos saprata arī Strugacki).

Pārējais... well, apmēram tā, jā.
15.-Jul-2021 03:31 pm
Pašlaik vienīgie reģioni, kur sievietei ir reāli vairāk nekā divi bērni, ir Āfrika un Tuvie Austrumi. Agrārās Latīņamerika un Dienvid-dienvidaustrumu Āzija ir uz neitrāla atražošanas līmeņa ar apmēram diviem bērniem, Tālie Austrumi un Eiropa mīnusā. Praktiski visām epidēmijām vajadzētu ķert Nigēru-Kongo-Afganistānu, nevis tos, kas tāpat izmirst :)
15.-Jul-2021 03:34 pm
Vispār tas par laimīgo un nelaimīgo bērnību tā nestrādā, jo nudien empīriski novēroju gan ļoti prātīgus "laimībā audzētos", gan kretīniskus "darbā audzinātos" pat vienas ģimenes ietvaros, un secinu, ka bērni vecākiem un vecāki bērnien ir loterija,kas piekāš visas audzināšanas, un viss,kas vajadzīgs - vecākiem un bērniem mīlēt abas puses ar visiem abu pušu trūkumiem. Mums pienākas šādi bērni un.viņiem pienākas šādi vecāki, viss, kas atliek - savstarpēji augt uz piemēriem un antipiemēriem
15.-Jul-2021 03:53 pm
Man šķiet, ka tomēr tā nav. Veiksmīgāki vecāki daudz vairāk nodarbina savus bērnus – ne obligāti ar trauku mazgāšanu, bet rūpīgi uzraugot, vai pilda mājasdarbus, sūta vasaras nometnēs, ņem repetitorus, ja kādā priekšmetā lietas neiet. Un rezultātā viņi arī caurmērā kļūst par veiksmīgākiem dzīvē, ieņem augstākus amatus, ir mūsu līderi utt.

Piemēram, viss lielais diskurss, kāpēc melnādainie ir diskriminēta grupa – piemēram, UK starp farmaceitiem viņi visvairāk izkrīt gala eksāmenos? Acīmredzot, viņiem tomēr pietrūkst šīs darba jeb pašmācības ētikas vai atbalsta no saviem vecākiem.
15.-Jul-2021 03:59 pm
veiksmīgs un līderis ne obligāti nozīme 100% laimīgs. runa nav par panākumiem, bet laimes līmeni.
jeburš drīkst vēlēties būt jebkas, kaut vai par sētnieku, ja šī nodarbošanās dara jūs laimīgus. man riebj tā bērnu bīdīšana visādās ģimnāzijās un tā tālāk, lai nodrošinātu it kā "veiksmīgu nākotni". a kas ir veiksmīga nākotne? patstāvība ir tas, kas bērnam jāmāca, nevis jābīda visos prestižajos un perspektīvajos caurumos. srry, vienkārši grūti noskatīties uz tiem vardarbīgi salauztajiem bērniem, kas beigās nezina, ko paši vēlas, jo viss jau izdomāts viņu vietā.
15.-Jul-2021 04:09 pm
Varbūt labām skolām ir arī savas ēnas puses, un Oksforda no vidusmēra universitātes atšķiras tikai pēc šķiras, bet tomēr tas šķiet diezgan nepamatots apgalvojums, ka tajās studenti ir mazāk veiksmīgāki vai nelaimīgāki.

Laime kā kritērijs ir diezgan nederīgs rādītājs. Pēc aptaujām vislielākā laime ir kaut kur Butānā, un rietumnieki nav diez ko laimīgi. Bet reāli šie cilvēki no Butānas gribētu nonākt rietumos, lai īstenotu savu potenciālu daudz lielākā mērā.

Es teiktu, ka katram cilvēkam ir savs potenciāls, un ir grēks to neizmantot.

Viena lieta gan bija tāda, ka labāk ir būt vidusmēra studentam parastā skolā, nekā vissliktākajam studentam prestižā augstskolā.
15.-Jul-2021 04:30 pm
Tev bērni ir?
15.-Jul-2021 04:30 pm
jo, ja nav, tad nav vērts te ielaisties diskusijās.
15.-Jul-2021 05:28 pm
Piedod, bet es cibā principā nerunāju par savu personīgo dzīvi.
15.-Jul-2021 05:05 pm
Starpcitu - Somija jau 4.gadu pēc kārtas ir laimīgākā valsts pasaulē. ;)
15.-Jul-2021 07:51 pm
Jo visi nelaimīgie ātri izdara pašnāvības, tādējādi statistikā neuzrādoties. :)
15.-Jul-2021 08:16 pm
Nu Tu jau vienmēr par visiem visu vislabāk zini...
15.-Jul-2021 09:06 pm
Nezinu kā tagad, bet salīdzinoši nesen Somija bija viena no Eiropas valstīm ar augstāko pašnāvību skaitu per 100k iedzīvotāju.
15.-Jul-2021 09:17 pm
Es atradu 2019.gada datus un Somija ir 25.vietā...Latvija un Lietuva daudz augstāk... un Somijā jau no 1990.gada ievērojami krītas šis radītājs.
15.-Jul-2021 10:35 pm
Augstāk ir labāk vai sliktāk?

Jo var jau sakārtot sarakstu gan pieaugošā, gan dilstošā secībā.
15.-Jul-2021 11:00 pm
Sliktāk. Pirmajā vietā ir valsts ar vislielāko skaitu pašnāvību uz 100k.
16.-Jul-2021 08:33 am
Tā es arī domāju. 25. vieta starp visām pasaules valstīm jau arī nav nekas īpašs. Turklāt doma jau nebija salīdzināt ar Latviju, kur viss-ir-slikti.

Bet vispār laimes rādītājs man šķiet diezgan maznozīmīgs. Nesaprotu, kāpēc atbildē uz to jūs sākāt meklēt atsauces, kura valsts skaitās vislaimīgākā?
16.-Jul-2021 09:14 am
Tāpēc, ka Tu teici, ka Butānā. Bet es atcerējos, ka tā nav taisnība, jo Somija jau 4 gadus pēc kārtas pēc aptaujām ir vislaimīgākā.
16.-Jul-2021 09:16 am
25. vieta pašnāvībās no kaut kur 100+ valstīm un ir vislaimīgākā?

Nu katram jau ir sava metodoloģija, bet Butānā ir laimes ministrija!
16.-Jul-2021 09:33 am
Turklāt tās nav aptaujas, bet aprēķins:
https://worldpopulationreview.com/country-rankings/happiest-countries-in-the-world

Kas būtībā neizbrīna, jo tas ir tieši tas, ko mēs iedomājamies – nodrošināta dzīve, laba medicīniskā aprūpe, sociālās garantijas, ilgs mūža garums, brīvības ceļot utt. Kas nav daudz atšķirīgs no HDI (https://en.wikipedia.org/wiki/Human_Development_Index) jeb tā, kā mēs rietumnieki iztēlojamies progresu.

Nedaudz pamainot parametrus jau iegūstam pavisam citu ainu:
https://en.wikipedia.org/wiki/Happy_Planet_Index

Un tiešām aptaujās – vai tu esi laimīgs, droši vien rezultāti būtu vēl atšķirīgāki.
16.-Jul-2021 09:35 am
Labi, labi. Tev ir taisnība. Man nav. Veiksmīgu dienu!
16.-Jul-2021 12:36 pm
Man šķiet, ka veiksmīgs ir nevis tas, kam paveicies, bet tas, kuram iespējas izvēlēties. Tb vari būt pārlaimīgs sētnieks, ja esi apzināti izvēlējis šo nodarbi, kas apmierina pamatvajadzības un dod laiku sev, un vari būt visai nelaimīgs sētnieks, ja tā ir vienīgā tava prasme, par ko kāds gatavs kādu nebūt aldziņu maksāt.

Uzturoties vidē, kur bērnu ir visai liels īpatsvars, praktiski neredzu vardarbīgi salauztus, toties pilns ir tādu, kas nezina, ko paši vēlas, jo nepieņem neko, kas prasa piepūli. Pat ja vēlētos kļūt par skolas čempionu kendamas mētāšanā, atsakās no tā, jo lai iemācītos kendamu mētāt, to jādara katru dienu stundām ilgi. Un tā ar praktiski visām nodarbēm. Labprāt būtu NBA zvaigzne, taču tāpēc jau neies bumbu driblēt - tas booring.
P.S.
Interesanti, ka krietni laimīgāka bērnu un pusaudžu publika ir valsts ģimnāzijās un mūzikas skolās - daudz interesantāki, dzīvāki, nemitīgi aizņemti kā jauna meklējumos (kas, protams, ne vienmēr saistīts ar skolas un vecāku vēlmēm, taču svarīgākais, ka ko dara). Arī zināšanu līmenis un sekmes augstāki, jo pieraduši, ka bez gammu spēlēšanas rezultātu nebūs - lai ko sasniegtu, jāpiespiežas. Tajā publikā neredzu to inertumu, ko laimīgi nenodarbināto bērnu pamatmasā: vecāki besī, skola besī, sports besī, kur var uzpīpēt un iedzert?
15.-Jul-2021 07:34 pm
Top post.
16.-Jul-2021 10:36 pm
(1) Ja uzdevums ir nevis reāla bet potenciāla vienlīdzība, tad ideja der. Nu tipa visiem ir iespēja mācīties, daži to dara, citi nē, tie kas dara pēc tam, pritams ir ``vienlīdzīgāki``, ar privilēģijām. Viss normāli. Tas kas ir pārprasts - iedoma ka dumjie varētu būt vienlīdzīgi ar ne-dumjajiem. Nē nevarētu. Bet izejai no dumjības jābūt atvērtai visiem.
(2) Vispār daudzu ievārojamu cilvēku biogrāfijas rāda, ka uzspiestas smagas ikdienas trūkums ir labs. Sk. Vuds, Darels un citi.
(3) Paceļas dzīves līmenis => samazinās dzimstība. Sistēma regulē sevi šādi un tas ir daudz konstruktīvāk par regulēšanu caur mirstību.
This page was loaded Maijs 2. 2024, 10:53 am GMT.