/“kurš bija nekas – kļūs par visu”/

Aha. Kristietība : tie pēdējie būs tie pirmie.

Tās pašas olas, skats no sāniem.

Iespēja revolucionāri "apgriezt visu otrādi" strādā kā brīdinājums augšām, ka nevar pārāk aizrauties ar sava jau tā pārmērīgā labuma vairošanu, ka viss var mainīties. Kari un revolūcijas arī pieder pie dabiskās lietu kārtības, starp citu.
Un tie, kas no apakšas mākslīgā vai demokrātiskā veidā nonāk tur augšā, no savas pieredzes vismaz zina to, kas patiesībā notiek zemākajos un vidējos slāņos. Tā ka viņi visdrīzāk nav dumjāki par augšējiem attiecībā uz sabiedrību kopumā, vienkārši viņiem grūti efektīvi ieviest apakšām un vidusslāņiem, patiesībā visas sabiedrības labākai funkcionēšanai nepieciešamās izmaiņas esošajā sistēmā, ko balsta pie varas esošais mazākums, kas ir pilnīgi apmierināts ar esošo stāvokli un varbūt pat atbalsta pretējas izmaiņas uz vēl lielāku nevienlīdzību. Iespējams, ka daļa jaunizcepto censoņu nemaz nedomā kaut ko mainīt, daļa atmet ar roku un pielāgojas sistēmai, bet visa tā rezultātā lietām tik un tā lēnām jāvirzās uz vienlīdzīgāku pasauli, man šķiet.

Kari — jā. Revolūcijas, ja ar tām saprotam nevis varas turētāja nomaiņu kā tādu, bet to specifisko paternu, ko realizēja 1789. g. franču vai 1917. g. krievu revolūcijas, manā skatījumā ir klasisks failure mode, ordnunga un aparāta nespēja atvairīt entropijas lēcienveida pieaugumu un tai sekojošs sabrukums ar tālejošām negatīvām sekām (kā abos minētajos gadījumos, vismaz, atkal, manā skatījumā).

Jā, tā arī ir. Es tikai pieņēmu, ka "dabisks" cilvēku populācijā ir viss, kas reāli notiek, arī kļūdas, krīzes utt. Kā parasti pēc tam visiem viss skaidrs, bet tad nāk nākamā neparedzētā krīze.

Okej, tādā ziņā — protams, bet tādā ziņā dabiskas vispār ir ļoti daudzas lietas, ko mēs varētu vēlēties nepiedzīvot.

Domājams ka kari arī ir lieta ko mēs ar zināmām metodēm varam novērst. Viena no ļoti labām metodēm ir izveidot tādus ieročus kur pielietošana noteikti izbeidz visu. Kodolieroči ir so-so, kobalta bumba jau labāk, pentakvarku bumba būtu pavisam labi. Tā noteitki var tikt vaļā no lieliem kariem, nu un tad no maziem kariem - ar dažāda veida sarunāšanu.

Noteikti nepiekrītu, ka šādā veidā var izbeigt jebkāda izmēra karus. "Sarunāšana", t.i., diplomātija, savukārt ir klātesoša vienmēr, tikai ne vienmēr tā ir pareizais rīks. Dažādi rīki dažādām situācijām un viens no tiem ir karš.

Nu te mēs šķiet varam atcerēties zināmo teicienu par to ka vislabākā kauja ir tāda, kas nav sākusies/ nenotika.

Karš nav rīks, karš ir feileris.

Tas ir tāpat kā teiksim sprādziens reaktorā nav rīks, tā ir kļūda/ katastrofa. Pēc tam tu protams veic virkni pasākumu lai cīnītos ar sekām bet jebkurš karš tāpat ī cīņa ar sekām kuras ir izraisījis kāds feileris.

Nepiekrītu. Tas nav feileris tādā pašā veidā, kādā invazīvas medicīniskas procedūras nav feileris — t.i., tā ir adekvāta reakcija uz neadekvātu situāciju, savukārt neadekvātu situāciju notikšana ir daļa no lietu notikšanas kā tādas. Sapņot par utopiju, kurā visas notiekošās situācijas ir tikai adekvātas, protams, var, bet nezinu, vai tas ir produktīvi.

Nu jā invazīvas medicīniskas procedūras vajag ja organismā ir noticis feileris, ir nopūdelēts monitorings un attīstījusies patoloģija. Avārijas variants.

Lietu "dabiskā kārtība" mainās atbilstoši apstākļiem, jo atbilstoši apstākļiem mainās cilvēku izdzīvošanas (un attīstības kā izdzīvošanas pastiprinātāja) vajadzības, gan kā sugas, gan indivīda.

Apstāklis, ka cilvēki organizējas hierarhijās pēc kaut kādiem principiem ir neglābjams, taču konkrētās hierarhijas var mainīties un mainās atbilstoši tām vajadzībām, kuras diktē apstākļi.

Marksisms, kā jau reliģija, protams, bija utopisks.

Taču ne mazāk utopiska ir iedoma, ka elitēm sevi atražojot iepriekš ieliktā "mūžīgā" shēmā (turklāt vēl apzināti tādā, kas "iedzimtību" un izcelšanos stāda augstāk par spējām) tās nedeģenēresies tāpat kā kaut kādi valsts institūti.

Spējas, ieskaitot vispārīgo intelekta "daudzumu" (IQ vai g-faktoru), lielā mērā ir "pa straumi uz leju" no ģenētikas. Prasmes, protams, ir mācību un prakses rezultāts, bet to sagaidāmais individuālais maksimums ir vismaz tikpat nature, cik nurture funkcija.

Vispārīgā gadījumā, bet jāņem vērā "elites" izmēri. Piemēram, es te specifiski nedaudz velku uz zoba indulgences monarhijas slavinājumus. Kur ģenētika spēlēja gana daudz špāses ar inbreedingu. 🤷

Tāpēc varētu pat teikt, ka monarhijai mūsdienās ir vairāk potenciāla, nekā jebkad agrāk. Noslīpēta politiskā teorija kombinācijā ar attīstītu izpratni par ģenētiku un medicīnu, plus pamazām ienākošamies cilvēku apgreidu programmas pirmie rezultāti.

Kwisatz Haderach

Es par to, ka piedzimšana elitārā ģimenē ļauj daudz vairāk attīstīties, nekā spējas, kurām nav iespējas uzplaukt, jo vide tās ignorē (un iespēja realizēt talantu atkarīga vien no paša intereses, kas a) bērnībā nav nevienam pārāk liela; b) bez iespējas pamēģināt, mazais cilvēks pat nenojauš par savu talanyu un dara ko citu).

Nu tas ir kā, ja sociums grozītoss ap prasmi spēlēt basketbolu, tad tie, kas dzimuši basketbolistu/treneru ģimenēs un to audzināšana no mazām dienām ietvērusi bumbu un pašdisciplīnu, tie neizbēgami spēlēs labāk un veidos elites vairākumu. Protams, vienmēr būs izņēmumi - treneru ģimenes atvase, par spīti dzimtas bekgraundam, kļūst par botāniķi, taču statistiku tas neietekmē.

Tam noteikti varu piekrist.

Tikai, ja šai sociumā basketbolistu/treneru vide izdomātu noteikt, ka tikai attiecīgo basketbola dinastiju bērni _kvalificējas_ basketbola superlīmenim, tad rezultāts arī būtu gana vājš.

Ne jau velti viens no sociālajiem liftiem tās pašas ASV universitātēs ir kāreiz sports -- ja tev ir labi rādītāji tai pat basketbolā, tad vari saņemt izglītību par brīvu. Jo arī treneru un basketbolistu ģimenēs izcili basketbolisti rodas gana reti, un sporta menedžeri lieliski saprot, ka, lai dabūtu labākos no labākajiem, ir jāmedī visur.

T.i., pretenzijas pret monarhiju vai jebkādu citu eliti sākas tobrīd, kad tā kļūst par kastu, piederība kurai AIZSTĀJ vispārējo konkurenci ar konkurenci tikai šīs pašas elites ietvaros.

Kaut kad, kad uz 1 augstmani bija tūkstošiem karavīru un desmitiem tūkstošu dzimtcilvēku, tam bija sava jēga. Jo, pat gribot, dzimtcilvēkiem kaut ko jel mācīt tā, lai viņi spētu funkcionēt nepieciešamajā līmenī, prasītu totāli
izmainīt visu vidi.

Bet uz 20. gs. vidu, nerunājot jau par 21.gs., šī vide ir gana pamainīta un pamainījusies (tsk., protams, īpaši ņemot vērā vispārējo izglītību), lai par eliti nebūtu jēgas īpaši runāt kā labāk kvalificētiem par attiecīgi arī gana retiem, bet nebūt ne obligāti aristokrātiskā ģimenē augušiem jebkuru citu kārtu bērniem.

Redz, nekur un nekad nav bijis, ka "tikai attiecīgo bērni kvalificējas". Sociālie lifti vienmēr bijuši, taču agrāk, lai tajos iekļūtu, nepietika būt "šofera dēlam".
Bet aristokrātu bērni arī mūsdienās ir ar tādu atrāvienu savā kvalitātē no profesoru bērniem, kā tie no sētnieku bērniem. Mūsu sabiedrībā ļaudis nevienu nav sastapuši, līdz ar to vienkārši nesaprot, ka iespējamas tik lielas atšķirības.

> Sociālie lifti vienmēr bijuši, taču agrāk, lai tajos iekļūtu, nepietika būt "šofera dēlam".

O, tiešām? Visi šie karaļu favorīti, augstmaņu iecelšanu nozīmīgos amatos dēļ privātām attiecībām ar monarhu (ik pa brīdim ar katastrofāliem rezultātiem tronim), pozīciju pirkšana un tā tālāk... aplamības un meli! Sasodīts, tev vajadzētu uzrakstīt monogrāfiju, es apņemos pārtulkot angliski un tu kļūsi pasaulslavens.

> Bet aristokrātu bērni arī mūsdienās ir ar tādu atrāvienu savā kvalitātē no profesoru bērniem,

Mhm, svaigākais piemērs mums princis Harijs ar savu grāmatu "Spare". Noteikti.

Tu esi koncentrējies uz izņēmumiem. Tas ir kā apgalvot, ka visi, kas dzimuši working class, noteikti ir "šarikovi". Harija pieminēšana akurāt te uzskatāma - vienīgais, ko zini (un gan jau par Endrjū dzirdēts).

Es vienkārši norādu uz zināmu neatbilstību starp taviem vārdiem un realitāti.

Teorētiski jau augstāk par karaļiem aristokrātiskajā elitē te mums nekā nav, un sekojot tavai tēzei tur jau nu vajadzētu sastapt vis- vis- adekvātākos. 🤷‍♂️

Viss atkarīgs no tā, ko dēvējam par "realitāti". Ja to būvē, pamatojoties uz franču apgaismības sociālistu un marksistu sniegtās interpretācijas, tad jā, Tev taisnība. Ja atmetam kreiso traktējumu, un raugām sausus faktus, tad redzam pretēju ainu. Bet, tā kā no kreiso traktējuma atteikties nevaram, tad nav jau jēgas par to tukši spriedelēt.

Kaut kas jau no tās kreisās ideoloģijas ir arī laikam tevī.

Skat, piemēram, tu sauc monarhistisku(? labēju? kādu galu galā tavuprāt?) interpretāciju par "sausiem faktiem", izliekoties, ka stāvi pāri savai ticībai.

Un zīmē realitāti sadalītu kreisajos un "sausajos faktos"(labējos? monarhistos?), lai arī ierobežot to tikai ar šīm divām pozīcijām kāreiz izklausās pēc tā paša kreiso propagandētās dialektikas. :)

Man savukārt šķiet reālistiski ir tieši apzināties, ka katrai sabiedrības organizācijas formai būs savas endēmiskas problēmas, kuras ignorēt nozīmē vēsturi atkārtot ne tai labākajā veidā.

Rādu uz pirkstiem: starp 1000 cilvēkiem, kuru vecākiem augstākā izglītība, un 1000, kuru vecākiem 3 klases + deju kursi, pirmajā grupā krietni lielāks procents ar attīstītām kognitīvajām spējām un labu izglītību. Tie ir sausi fakti. Vari to apstrīdēt, vari atrast šajā pirmajā grupā kādus dzērājus, kādus noziedzniekus - marksistiskās literatūras jājamzirdziņš par "izvirtušo un degradēto aristokrātiju", - tas kopainu nekādi nemaina. Pārliecināt tevi nevēlos, t.i sarunai pielieku punktu.

Mhm, šodien varam vērot izcilas iedzimtā isteblišmenta dinastijas tādās lieliski pārvaldītās valstīs kā Turkmenistāna, Ziemeļkoreja, liela daļa Āfrikas, Kazah.. ups, nē, Kazahstāna vairs šajā rindā neskaitās, pat konstitūciju pielaboja, nejēgas.

Nevar ne salīdzināt ar pūstošajiem rietumiem, piemēram, Lielbritāniju, kur par premjeriem kļūst visādu indusu emigrantu atvases. Tāpēc jau viņiem tur ir kau kādi genderi un citas nekārtības, atnāks gnidrologs, izstāstīs precīzāk.

Abstrahējoties no konkrētu nekārtību iztirzāšanas, es vienīgi varbūt piebilstu, ka ir vērts salīdzināt vienas un tās pašas valstis pirms un pēc, hm, procesu notikšanas.

Pirms puses no Korejas pārkomunistošanas un tai likumsakarīgi sekojošas katastrofas, visa Koreja (kā vienota valsts) bija uz taciņas uz tagadējo Dienvidkorejas līmeni, Lielbritānija, patīk imperiālisms vai nē, savulaik palaida industriālo revolūciju u.c., kurpretī pārdroši minēšu, ka lielā daļā Āfrikas kopš sākta gala ir bijis apmēram tāpat, kā tagad.

Tas varētu nozīmēt, ka dinastijas un klanu elite nav nekāda sociālās kārtības panaceja, vai ne?

Jā, varētu nozīmēt to. Varētu nozīmēt arī to, ka labi noregulēta aparāta uzturēšana pie tīrības un kārtības ir aktīvs process un palaišana pašplūsmā noved pie sākumā sīku, vēlāk (summējoties) aizvien lielāku defektu uzkrāšanās, līdz kamēr

Things fall apart; the centre cannot hold;
Mere anarchy is loosed upon the world

Kas zina, šie jau nav pieklājīgi temati, ko pētīt šajās gaišajās dienās. Vēstures mēslaine un tā tālāk.

Man savulaik (pirms gandrīz 30 gadiem) viedi profesori mācīja, ka sabiedrībā notiekošie procesi ir daudz komplicētāki un nav reducējami uz mehānikai analogām shēmām. Kopš tā laika es ļoti piesardzīgi izturos pret tik vienkāršotiem pieņēmumiem kādi izskan mūsu komentētajā ierakstā; un arī pret pieņēmumu, ka tajos (proti - sociālajos procesos) var ilgstoši pastāvēt kāda nenosaukta individuāla vai kolektīva subjekta voluntārs regulējums (uz to parasti atsaucas konspirologi).

Tavu sarkasmu novērtēju, bet nespēju pieņemt - arī tas man izskatās vedinām uz nepamatotas vienkāršošanas tendenci (a'la "man nepiekrīt, tātad runā politiska angažmenta vārdā; tagad esmu upuris, haha").

Protams, es arī neprezumēju visu šo sarežģītību noreducēt līdz pāris shematiskām problēmām, nekad nekas nav vienkārši.

Tad jau mums nav iemesla strīdam.
(Jo šajā ierakstā mani notrigeroja nevis elitārisma un egalitārisma pretstatīšana, bet gan visa reducēšana uz tēzi "demokrātiski ievēlēta pārvalde un ne-elitāri politiķi funkcionē sliktāk nekā establišments, kuru veido profesionālu politiķu mazbērni", tāpēc ka... tā vienkārši ir acīmredzama nepatiesība.)

Teiksim tā, es pilnīgi piekrītu, ka tas nav fiksēts, universāls dabas likums.

šķiet ka ir diezgan vienalga vai tāds tips ir politiķu mazbērns vai entuziasts - autodidakts bet to ir jāmāk darīt, nu tb valsts pārvalde ir profesija tāpat kā pilotēt lidamšīnas un griezt pacientus. Ja cilvēks pretendē to darīt tad bez vispārējās izglītības, kuru protams arī vajag viņam jāpiemācās klāt specifiskas lietas.