| Marksisma, tāpat kā citu egalitārisko teoriju utopiskums ir vēlme apgriezt no galvas uz kājām lietu dabisko kārtību, padarot par labākajiem sliktākos: “kurš bija nekas – kļūs par visu”. Sauklis ir absolūti bezjēdzīgs. Tas vienkārši nav iespējams: vietu "augšā" vienmēr ir maz, un, pat pilnīgi iznīcinot visu līdzšinējo politisko eliti, 99% "apakšējo" vienmēr paliks iepriekšējā kvalitātē. Savukārt, mākslīgi virzot pie varas sliktākos (tos, kuri nespēj saviem spēkiem sasniegt šo statusu), šādu cilvēku vadība nevar būt efektīva. Viņu bērni, kas būs izauguši jau “augšā” un zināmā mērā “kulturizējušies”, protams, būs rīcībspējīgāki, bet mazbērni – vēl jo vairāk. Bet tad tos atkal vajadzēs aizstāt ar tiem “kas nav nekas”, lai saglabātu principu. Jā, lai panāktu kādu nebūt rotāciju, ir izdomāta demokrātija, kas tikai pierāda tās utopiskumu: pirmā demokrātiski ievēlētā vadītāju paaudze ir dumja un funkcionē slikti, tad parādās "profesionāli" politiķi, vēl pēc tam politiķu "dinastijas". Dabisks/normāls sociālais "isteblišments" vienmēr iedzimts. |
(Jo šajā ierakstā mani notrigeroja nevis elitārisma un egalitārisma pretstatīšana, bet gan visa reducēšana uz tēzi "demokrātiski ievēlēta pārvalde un ne-elitāri politiķi funkcionē sliktāk nekā establišments, kuru veido profesionālu politiķu mazbērni", tāpēc ka... tā vienkārši ir acīmredzama nepatiesība.)