| Marksisma, tāpat kā citu egalitārisko teoriju utopiskums ir vēlme apgriezt no galvas uz kājām lietu dabisko kārtību, padarot par labākajiem sliktākos: “kurš bija nekas – kļūs par visu”. Sauklis ir absolūti bezjēdzīgs. Tas vienkārši nav iespējams: vietu "augšā" vienmēr ir maz, un, pat pilnīgi iznīcinot visu līdzšinējo politisko eliti, 99% "apakšējo" vienmēr paliks iepriekšējā kvalitātē. Savukārt, mākslīgi virzot pie varas sliktākos (tos, kuri nespēj saviem spēkiem sasniegt šo statusu), šādu cilvēku vadība nevar būt efektīva. Viņu bērni, kas būs izauguši jau “augšā” un zināmā mērā “kulturizējušies”, protams, būs rīcībspējīgāki, bet mazbērni – vēl jo vairāk. Bet tad tos atkal vajadzēs aizstāt ar tiem “kas nav nekas”, lai saglabātu principu. Jā, lai panāktu kādu nebūt rotāciju, ir izdomāta demokrātija, kas tikai pierāda tās utopiskumu: pirmā demokrātiski ievēlētā vadītāju paaudze ir dumja un funkcionē slikti, tad parādās "profesionāli" politiķi, vēl pēc tam politiķu "dinastijas". Dabisks/normāls sociālais "isteblišments" vienmēr iedzimts. |
Skat, piemēram, tu sauc monarhistisku(? labēju? kādu galu galā tavuprāt?) interpretāciju par "sausiem faktiem", izliekoties, ka stāvi pāri savai ticībai.
Un zīmē realitāti sadalītu kreisajos un "sausajos faktos"(labējos? monarhistos?), lai arī ierobežot to tikai ar šīm divām pozīcijām kāreiz izklausās pēc tā paša kreiso propagandētās dialektikas. :)
Man savukārt šķiet reālistiski ir tieši apzināties, ka katrai sabiedrības organizācijas formai būs savas endēmiskas problēmas, kuras ignorēt nozīmē vēsturi atkārtot ne tai labākajā veidā.