| Marksisma, tāpat kā citu egalitārisko teoriju utopiskums ir vēlme apgriezt no galvas uz kājām lietu dabisko kārtību, padarot par labākajiem sliktākos: “kurš bija nekas – kļūs par visu”. Sauklis ir absolūti bezjēdzīgs. Tas vienkārši nav iespējams: vietu "augšā" vienmēr ir maz, un, pat pilnīgi iznīcinot visu līdzšinējo politisko eliti, 99% "apakšējo" vienmēr paliks iepriekšējā kvalitātē. Savukārt, mākslīgi virzot pie varas sliktākos (tos, kuri nespēj saviem spēkiem sasniegt šo statusu), šādu cilvēku vadība nevar būt efektīva. Viņu bērni, kas būs izauguši jau “augšā” un zināmā mērā “kulturizējušies”, protams, būs rīcībspējīgāki, bet mazbērni – vēl jo vairāk. Bet tad tos atkal vajadzēs aizstāt ar tiem “kas nav nekas”, lai saglabātu principu. Jā, lai panāktu kādu nebūt rotāciju, ir izdomāta demokrātija, kas tikai pierāda tās utopiskumu: pirmā demokrātiski ievēlētā vadītāju paaudze ir dumja un funkcionē slikti, tad parādās "profesionāli" politiķi, vēl pēc tam politiķu "dinastijas". Dabisks/normāls sociālais "isteblišments" vienmēr iedzimts. |
Tikai, ja šai sociumā basketbolistu/treneru vide izdomātu noteikt, ka tikai attiecīgo basketbola dinastiju bērni _kvalificējas_ basketbola superlīmenim, tad rezultāts arī būtu gana vājš.
Ne jau velti viens no sociālajiem liftiem tās pašas ASV universitātēs ir kāreiz sports -- ja tev ir labi rādītāji tai pat basketbolā, tad vari saņemt izglītību par brīvu. Jo arī treneru un basketbolistu ģimenēs izcili basketbolisti rodas gana reti, un sporta menedžeri lieliski saprot, ka, lai dabūtu labākos no labākajiem, ir jāmedī visur.
T.i., pretenzijas pret monarhiju vai jebkādu citu eliti sākas tobrīd, kad tā kļūst par kastu, piederība kurai AIZSTĀJ vispārējo konkurenci ar konkurenci tikai šīs pašas elites ietvaros.
Kaut kad, kad uz 1 augstmani bija tūkstošiem karavīru un desmitiem tūkstošu dzimtcilvēku, tam bija sava jēga. Jo, pat gribot, dzimtcilvēkiem kaut ko jel mācīt tā, lai viņi spētu funkcionēt nepieciešamajā līmenī, prasītu totāli
izmainīt visu vidi.
Bet uz 20. gs. vidu, nerunājot jau par 21.gs., šī vide ir gana pamainīta un pamainījusies (tsk., protams, īpaši ņemot vērā vispārējo izglītību), lai par eliti nebūtu jēgas īpaši runāt kā labāk kvalificētiem par attiecīgi arī gana retiem, bet nebūt ne obligāti aristokrātiskā ģimenē augušiem jebkuru citu kārtu bērniem.