| Marksisma, tāpat kā citu egalitārisko teoriju utopiskums ir vēlme apgriezt no galvas uz kājām lietu dabisko kārtību, padarot par labākajiem sliktākos: “kurš bija nekas – kļūs par visu”. Sauklis ir absolūti bezjēdzīgs. Tas vienkārši nav iespējams: vietu "augšā" vienmēr ir maz, un, pat pilnīgi iznīcinot visu līdzšinējo politisko eliti, 99% "apakšējo" vienmēr paliks iepriekšējā kvalitātē. Savukārt, mākslīgi virzot pie varas sliktākos (tos, kuri nespēj saviem spēkiem sasniegt šo statusu), šādu cilvēku vadība nevar būt efektīva. Viņu bērni, kas būs izauguši jau “augšā” un zināmā mērā “kulturizējušies”, protams, būs rīcībspējīgāki, bet mazbērni – vēl jo vairāk. Bet tad tos atkal vajadzēs aizstāt ar tiem “kas nav nekas”, lai saglabātu principu. Jā, lai panāktu kādu nebūt rotāciju, ir izdomāta demokrātija, kas tikai pierāda tās utopiskumu: pirmā demokrātiski ievēlētā vadītāju paaudze ir dumja un funkcionē slikti, tad parādās "profesionāli" politiķi, vēl pēc tam politiķu "dinastijas". Dabisks/normāls sociālais "isteblišments" vienmēr iedzimts. |
Apstāklis, ka cilvēki organizējas hierarhijās pēc kaut kādiem principiem ir neglābjams, taču konkrētās hierarhijas var mainīties un mainās atbilstoši tām vajadzībām, kuras diktē apstākļi.
Marksisms, kā jau reliģija, protams, bija utopisks.
Taču ne mazāk utopiska ir iedoma, ka elitēm sevi atražojot iepriekš ieliktā "mūžīgā" shēmā (turklāt vēl apzināti tādā, kas "iedzimtību" un izcelšanos stāda augstāk par spējām) tās nedeģenēresies tāpat kā kaut kādi valsts institūti.