No sarakstes e-klasē:
- Kāpēc Jūs nespējat motivēt manu dēlu mācīties?
- Tā paša iemesla dēļ, kāpēc Jūs viņu nespējat motivēt pašam no rīta mosties un saklāt savu gultu.

Daudzajos pedagogu kvalifikācijas kursos dikti tiek spriests par skolēnu motivāciju, arī skolā viens no jājamdzirdziņiem ir "kā jūs viņus motivējat/motivēsiet?". Diemžēl praksē nekas no teorētiķu piedāvātā nestrādā, katram skolotājam nākas improvizēt, atkarībā no klases sastāva un vecuma grupas, kā arī no paša pieredzes un spējām. Domāju, tas tāpēc, ka motivācija ir emocionāls iekšējs stāvoklis, kuru nevar izraisīt ar rīkojumu no malas vai racionālu apsvērumu rezultātā. Tā mainās atkarībā no vecuma, sociālā slāņa, inteliģences un intelektuālā līmeņa.

No vienas puses, cilvēkam piemīt iekšējais dzinulis iegūt jaunas zināšanas, tas viņiem sagādā prieku. Dofamīns kā neiromediators smadzenēs paaugstina labsajūtu. No otras puses, izziņa visai ātri var sasniegt pārsātinātības slieksni, pie tam ātrāk, nekā cilvēks paspēj uzņemt skolas programmas informācijas apjomu un to apstrādāt. Tad svarīgumu iegūst citi netiešie motivatori, t.sk. draudzība un komunikācija - priekšā sēdošās Anniņas rudā bize šķiet daudz interesantāka par vērtējumu 10 liecībā, - mācīties ir interesantāk domubiedru pulkā.

Pieaugot, t.i. vidusskolas pēdējos gados smadzenēs attīstās pieres daiva, jaunais cilvēks pamazām sāk domāt nākotnes perspektīvā. Tad aizvien lielāku nozīmi iegūst tas, ko mācās un kā tas saskan ar viņa ilgtermiņa mērķiem. Līdz ar to pieaudzis jauns cilvēks spēj pārvarēt vides diskomfortu, ja apzinās, ka saņemamā informācija ir svarīga - atšķirībā no bērna un pusaudža, ir spējīgs patstāvīgi un pašvadīti mācīties.

Censties motivēt bērnu vai pusaudzi, stāstot, cik ļoti apgūstamā viela viņam noderēs pieaugušo dzīvē, ir bezjēdzīgi. Viņa smadzenes nav pietiekami attīstītas, lai to saprastu. Nākotne praktiski neeksistē, svarīgs ir viss te un tagad. Uzskatāmi to redzējām pamatskolā attālinātajās mācībās. Par to ir visai plašs 2021. gada pētījums Nīderlandē - rezultāti bija 3-8% zemāki nekā "normālos" apstākļos (~3% ģimenēs, kur vecāki ir ar augstāko izglītību, līdz ~8% regresa bērniem, kuru vecāki ar pamata vai vidējo izglītību un mājās ar bērniem nenodarbojās) - 8 nedēļu attālinātā mācīšanās nebija devusi ne mazāko progresu. Labākajā gadījumā saglabāja līdzšinējo līmeni. T.i. tāds pats efekts, kā pēc vasaras brīvlaika.

Pusaudzim daudz svarīgāka ir apkārtējā emocionālā gaisotne - attiecības ar klases biedriem, skolotājiem, cik skola glīta un cik garšīgas pusdienas ēdnīcā. T.i. svarīgākais ir nevis ko māca, bet kā un kur, kas kopā ar viņu mācās. Kā viens mans izglītojamais, iekļuvis valsts ģimnāzijā, man pārsteigts stāstīja: "Te nemācīties ir kauns!" Pie tam to viņš teica par saviem klases biedriem, jo pieaugušo domas šajā vecumā nav svarīgas.

Bet kā to panākt "parastajā" skolā, kur nav ar iestājpārbaudījumiem atlasīta izlase, nudien nezinu. Par to jāpadomā.