XX gs. viena no labākajām paraugkolonijām pasaulē bija Beļģijas Kongo. Kalnrūpniecībā balstītā ekonomika (75% kobalta ieguves pasaulē, 60% urāna rūdas pasaulē, dimanti, varš, alva, volframs u.c.), stabili pieauga par 4-5% gadā, bet dzīves līmeņa ziņā Kongo izteikti līderēja Āfrikā un tikai mazliet atpalika no Dienvideiropas zemēm. Attīstīta infrastruktūra, dzelzceļu tīkls klāja visu zemi, 38 visnotaļ mūsdienīgās pilsētās lidostas. Tāpat Kongo bija izteikts līderis analfabētisma likvidēšanā pamatiedzīvotāju vidū (42% lasītpratēju 1960. gadā), tajā bija visai laba veselības aizsardzības sistēma, kas veiksmīgi tika galā ar tropu epidēmijām, kas pļāva apkārtējo zemju iedzīvotājus. Bija izveidota arī visnotaļ moderna sociālo pabalstu sistēma darba nespējniekiem un bezdarbniekiem.



Taču viss Kongo turējās uz aptuveni 100 000 balto kolonistu pleciem. Maksimālais, ko varēja sasniegt vietējais bauris – kļūt par sīku ierēdni, medmāsu vai koloniālās armijas seržantu. Lasītprasmes līmenis salīdzinoši bija augsts, taču pie tā arī apstājās. Draudžu skolās mācīja tikai lasīt, rakstīt un rēķināt, pie tam, atšķirībā no citu valstu kolonijām, beļģiem bija indive respektēt vietējo nacionālās jūtas, t.i. lasīt, rakstīt un rēķināt nēģeri mācījās savās valodās, kas norobežoja tos no informācijas plūsmas pārējā pasaulē. Tikai 1950. gadu vidū sāka atvērt pirmās koledžas pamatiedzīvotājiem. 1960. gadā no 16 000 000 Kongo pamatiedzīvotāju tikai 17 cilvēki bija absolvējuši universitāti (vienā pašā Koimbras universitātē Portugālē studēja desmitiem reižu vairāk āfrikāņu). Līdz 1953. gadam nēģeriem Kongo nebija nekādu tiesību, pat ne tiesības uz īpašumu. Tikai 50. gadu sākumā beļģi sāka pievērsties nēģeru asimilācijas jautājumam (mūsdienās politkorekti teiktu: integrācijas), sākot veidot vietējo eiropeizēto eliti, kurai tīri teorētiski būtu tādas pašas tiesības kā baltajiem kolonistiem. Ap 1960. gadu zemē bija jau 175 000 "evolue" (évolué – civilizētie), kas veidoja aptuveni 1% no iedzīvotājiem. No 5000 administrācijas ierēdņiem tikai 3 bija nēģeri.

1956. gadā nēģeriem atļāva politisko darbību, kā rezultātā kā sēnes pēc lietus saradās milzums politisko partiju. Kā jau nacionālās atmodas laikā, katra partija, neatkarīgi no nosaukuma un pozicionēšanās labējos vai kreisajos, pārstāvēja katra savu etnisko grupu un to vienīgais izvirzītais mērķis bija sabiedriskā koplabuma pārdale par labu savai ciltij, kura noteikti ir autohtonāka par pārējām (ja rakstītu Preambulu, noteikti iekļautu tēzi par "valstscilti"). Spēcīgākās bija MNC (Kongo nacionālā kustība), ABAKO (Bakongo alianse) un KONAKAT (Katangas asociācijas cilšu konfederācija). Brisele ko vāvuļoja par pakāpenisku 30 gadu pārejas periodu, kurā tikšot sagatavota vietējā nomenklatūra, par Beļģijas-Kongo federāciju, taču nacionālie vadoņi nevēlējās gaidīt - ja jau Atmoda sākusies, tad neies taču atkal iet gulēt.

1959. gada 4. janvārī Daugavmalā Leopoldvilā sākās masu demonstrācijas, kas visai ātri pārauga janvāra grautiņā nekārtībās – vairākas dienas haosa, vairāki simti nogalināto. Beļģijas valdība, kas vairāk par visu nevēlējās tapt ievilkta ilgstošā koloniālā karā, nāca klajā ar paziņojumu, ka uz 1964. gadu Kongo jābūt neatkarīgai valstij. Taču demonstrācijas, mītiņi, streiki un asiņainas sadursmes starp policiju un pūli turpinājās, līdz Brisele padevās. 1960. gada jūnijā tika nolemts jūnijā piešķirt Kongo neatkarību.

1960. gada 23. jūnijā notika vēlēšanas, kurās uzvarēja MNK, taču negūstot vairākumu jaunizveidotajā parlamentā. Rezultātā pie varas nāca kompromisa valdība: premjerministrs Patriks Lumumba (MNC), bet prezidents Žozefs Kasavubu (ABAKO), 30. jūnijā proklamējot neatkarību.



Sajūsminātā tauta dejoja ielās ugačača – kaut pastalās, bet brīvi! Un nu būsim kungi paši savā zemē! 700 gadu verdzības jūgs nu nokratīts!

Koloniālos spēkus veidoja 600 beļģu virsnieki un 26 000 no pamatiedzīvotājiem komplektētu ierindnieku un seržantu. 1. jūlijā galvaspilsētas garnizona nēģeru karavīri izgāja demonstrācijā ar prasību āfrikanizēt armiju. Ģenerālleitnants Emīls Jansenss deva pavēli Tisvilas garnizonam doties uz galvaspilsētu un apspiest dumpi, taču arī šī vienība sadumpojās, bet tai sekoja armijas dumpji visā valstī, sākot nogalināt baronusbaltos virsniekus, izvarot to sievas un bērnus (tie tašu ir kolonisti - tos drīkst), laupīt. Lai kā nomierinātu karavīrus, Lumumba 6. jūlijā paziņoja par visu beļģu izcelsmes virsnieku dempbilizāciju, par armijas komandieri iecēla vienu seržantu, piešķirot tam ģenerālmajora pakāpi, bet par štāba priekšnieku un pulkvedi iecēla citu seržantu, Žozefu Mobutu.

Taču nekārtības tika pletās plašumā. Nēģeri gan slepkavoja baltos, ar saukli DDD (Deokupācija, Dekolonizācija, Debeļģizācija), gan viens otru (jo skaidrs, ka tumbujumbu cilts, kas te ienākusi pirms 600 gadiem, nav tik tiesīga uz šo zemi kā mumbujumbu cits, kas ienākusi pirms 750 gadiem – tie pirmie ir nejauki migranti, kas neprotas integrēties), pēdējās sociālās kārtības paliekas zuda. Sākās masveida vācbaltiešu balto bēgšana, kā rezultātā pārstāja funkcionēt pēdējās valsts iestādes, preču plūsma, tirdzniecība, sabiedriskā satiksme, sociālie dienesti, medicīna. Lai glābtu savus pilsoņus, Beļģija turp nosūtīja evakuācijas organizēšanai izpletņlēcēju daļas. 11. jūlijā Katangā vietējo cilšu līderis Mozus Čombe noalgoja balto algotņu vienības kā savas armijas kodolu, paziņoja par izstāšanos no Kongo un neatkarīgas Katangas valsts dibināšanu.

12. jūlijā Lumumba vērsās pie ANO ar lūgumu palīdzēt izdzīt beļģu agresorus, kā arī palīdzēt apspiest separātistus. Pēc 3 dienām sāka ierasties ANO spēki, nomainot Beļģijas armijas vienības un palīdzot evakuēt eiropiešus. Bez tam uz Leopoldvilu tika nosūtīti arī civilie speciālisti, lai atjaunotu administratīvo struktūru darbu. Taču tas bija kā mēģinājums uzčurājot apdzēst ugunsgrēku – savu neatkarību proklamēja Dienvidkasajas province, bet pārējās provinces pārņēma iekšējā nacionālā atmoda un tās paziņoja par savu autonomiju, pieprasot veidot federālu valsti.

Tā kā no ANO nekāda labuma nebija un zilās kaskas negrasījās iesaistīties plaša mēroga karadarbībā ar separātistiem, Lumumba vērsās pēc palīdzības Maskavā, un to saņēma kalašņikova triecienšauteņu izskatā. Saņēmuši padomju ieročus, Kongo valdībai lojālās armijas vienības izvērsa iebrukumu Kasajas provincē, ko pavadīja vietējo iedzīvotāju masu slaktiņš. Savukārt Rietumi, uzzinājuši par PSRS iejaukšanos, ierakstīja Lumumbu komunistu rindās, un sāka atbalstīt tos valdošās koalīcijas spēkus, kas bija opozīcijā Lumumbam. 5. septembrī Kasavubu paziņoja par ministru kabineta un paša Lumumbas atlaišanu, savukārt Lumumba paziņoja, ka atlaižot prezidentu. Abi pavēlēja armijas štāba priekšniekam pulkvedim Mobutu arestēt otru. 14. septembrī Mobutu izpildīja pavēli: izdzenāja parlamentu un ministru kabinetu, arestēja premjeru un prezidenu, kā viņaam bija likts, uzņemoties vadības grožus pats (kā prezidents uz mūžu Mobutu Sese Seko).



Lumumbas piekritēji proklamēja Austrumu provinces atdalīšanos un jaunas valsts izveidošanu ar galvaspilsētu Stenlivilā. Visu pret visiem karš pārņēma visu Kongo, ar jauniem masu slaktiņiem, nevēlamo cilšu genocīdu un līdz pat publiska kanibālisma ceremonijām. Novembrī Lumumbam izdevās izbēgt no ieslodzījuma un tikt līdz Stenlivilai, taču tomēr pēdējā brīdī Mobutu vīri viņu atkal sagūstīja. 1961. gada 17. janvārī Lumumbu izdeva Katangas separātistiem, kuri to nogalināja.

Padomju Latvijā studenti pie ugunskuriem dziedāja:

Māc dziļas skumjas Kongo tautu,
Tā nerīko nevienu rautu.
Tai tumša liekas saules bumba,
Jo bojā gājis ir Lumumba.

Viņš cīnījās par Kongo tautu,
Lai tā reiz vergu važas rautu,
Lai melniem priecīgas top sejas,
Kad sāk tie savas vēderdejas.

Viņš esot sists un zemē gāzts,
Tam matu kušķis mutē bāzts,
Tā esot teicis lidons Fredis,
Kas šo ar aeroplānu vedis.

Nav zināms arī kaps,
Kur dižais varons zemē rakts.
Zināms nav, kur Kongo varons dus,
Ar matiem mutē, mēms un kluss.

(par dzejas rindu precizitāti negalvoju – pierakstīju pēc atmiņas, kas jau ir vecuma demences skarta, aber internetos šīs tautas dziesmas rindas nekur neatradu)