es savulaik agrīnā jaunībā dzīvoju beļģijā viesģimenē un mans viestēvs bija dzimis un audzis kongo, bērnībā arī piedzīvojis to evakuāciju, bet tā arī viņam visu mūžu pēc tam beļģija riebusies, jo kongo ir bijis saulains un foršs (un gan jau arī kalpi un un tā). teica, ka vecumdienās labprāt pārvāktos atpakaļ.

kas aizved mani pie otrā stāsta par mūsdienu kindžasu, kur bieži brauca strādāt viens mans čoms, kurš stāstīja, ka balto koloniālistu enclaves plaukst un zeļ gluži kā leopolda laikos. būtībā pati bijusī leopoldvila ir diezgan briesmīgā stāvoklī bez infrastruktūras, ar dirt roads, sūdīgu elektrību un kanalizāciju. bet tad ir balto uzņēmēju country houses, kas ir tieši tādas, kā bija pirms dekolonizācijas, kas esot pilnīgi sirreāli -- ar tādiem pašiem kalpiem un kliedzošu bagātību (kaut kam jau tie derīgie izrakteņi jāapsaimnieko).

tā ka mož tā mana viestēva sapnis par atgriešanos bērnības idillē nav gluži tik nereāls.