Te kamrāds
unpy noskatījies mazmūviju "Kolka Cool", un mazliet par to spriedelē. Aizdomājos. Atcerējos, ka savulaik (kad vēl cīnījos ar zaļo pūķi, tb biju jautrs un bezgala romantisks bohēmietis - vismaz pašam tā šķita) pie alus kausa izceikinājām latviešu kinofilmu fenomenu - kāpēc mums pašiem tas "zelta fonds" aplam patīk, bet nekur ārpus dievzemītes robežām nekas vairāk par "Vella kalpiem" nav nopietnāk izgājis*, - toties dokumentālais kino dažbrīd bija pat ļoti labs. Pēc kura tur kausa dzima atziņa, ka gluži vienkārši mums ļoti švaki ar scenāristiem, režiju, operatoriem un aktierspēli, jo visas šīs opcijas neglābjami iekonservējušās un palikušas iestrēgušas Blaumaņa laikos. Attiecīgi, visas Rīgas kinostudijas filmas visai jauki ataino sava laika sadzīvi, taču praktiski ir bez sižeta, bez interesantas aktierspēles, bez interesantiem operatora cunduriem. Tāpēc ļaudis no malas tās ne ar ko nesaista, savukārt dievzemītes iedzīvotāji skatās vēl un vēl, jo caur tām nonāk savā vai savu vecāku/vecvecāku bērnībā.
Un arī šī brīža "kinoindustrija" turpina iesākto: kusli, bez dzirksteles mēģina kā nebūt vienkārši fiksēt ikdienu. Savukārt filmas "Kolka Cool" veidotāji, iespēkams, to sapratuši - atmetuši neveiksmīgos mēģinājumus jomās, kuru te nav (scenārijs, režija, aktierspēle), - un izmanto to, kas mums te sanāk labi (dokumentālā kinu skatījums).
Nu kaut kā tā.
-------
* Kur manīju, ka vienīgā Rīgas kinostudijas mākslas filma, kas izraisījusi neviltotu interesi aiz robežām, 70. gados bij "Vella kalpi", kuru aktīvi iepirka trešās pasaules valstīs - tā esot pasaulē visvairāk rādītais RK ražojums.
UPD:
Diskusijā tiku pārliecināts, ka
ja tantei būtu riteņi, tad viņa būtu tramvajs ja būtu finansējums un nebūtu bijusi cenzūra, visi Trīri varētu iet kautri uzpīpēt stūrī. Lai gan fakts paliek fakts: dievzemītē nav tapusi neviena mākslas filma, kas kādam ārpus šīs zemes robežām šķistu skatīšanās vērta.
(iesaku neaizmirst, ka Līdz ar Eizenšteiniem, Berliniem, Halsmaniem u.c. ebrejiem, mums ir arī Hercs Franks!)
spēlfilmas varbūt mums vēl nav tik ģeniālas, lai uzreiz iepatiktos skatītājam, kurš gaida redzēt nevis to, ko režisors viņam liek priekšā, bet gan kko, ko ir redzējis uz lielajiem ekrāniem vai novilktu no piratebay citu valstu izpildījumā, jo nav resursu vnk darīt elementāras lietas, bez kurām lielās filmas vairāk sanāk tāds mēģinājums "radoši pieiet jautājumam", taču dokumentālais kīnō (ja tu to sauc par "kuslu mēģinājumu vienkārši fiksēt ikdienu", tad man vairs nav ko teikt) vai īsfilmas mums ir gana daudz un gana lieliskas, tāpat arī visādi mūzikas videō un reklāmas (šis jau gan ir khem, bet kas cits atliek..)
vienu vārdu sakot - problēmas "mums nav kīnō" daļa ir tā, ka esošais nav pārāk brīvi pieejams, lai varētu tikt apritināts un 'iesēstos' skatītāju pauros kā savējais, nevis "vai mūsējais ir kā holivuda? nē? tad sūds", kā arī ir jābūt kkādai "augsnei", kurā tiem režisoriem augt, pagaidām tā ir diezgan paplāna anyway..
p.s. sīkāk par kino: Kino Raksti vai Kinotēka sērijas, šķiet, kādā 35ajā bija arī par Kolku Cool u.c. LV filmām, kas varētu būt "lepnumi", ja nu tas reiz ir svarīgi, "būt lepnam"..