Nuss, kā mīl izteikties vietie seno evenku aksakali: pa laikam kamieļa atstātā kaudzītē var atrast zeltainu kukurūzas graudu, taču lai to atrastu, daudz čupiņu jāpārrakā. :) Cenzūra kontrolēja visus vienādi, taču bija kinostudijas, no kurām nāca ārā gana augstvērtīgi gabali par spīti šķērēm un direktīvām, un bija kinostudijas, kuras neko vērā ņemamu tā arī neradīja (kaut pieļauju, ka gan jau Magadanas, Almatas un Irkutskas kinostudijās bija vietējie Sīmaņi, kas mauca ko modernu ka tik turies. Visur ko interesantu var atrast, taču var arī fiksēt katram reģionam raksturīgas kopējās tendences, un uz kopējā fona Rīgas kinostudija ne ar ko neizceļas, tb pamatā ražoja produkciju, kurai tikai vietējā sentimenta vērtība. Aber tur kādi gruzīni vai krieviņi taisīja gana skatāmas lietas, par spīti tādām pat cenzūras šķērēm. Par to nu spriedelēju (visērtāk spriedelēt par tēmu, kurā ne visai orientējies, jo ja orientējies, tad labāk paklusē, jo labi saproti, ka jo dziļāk mežā, jo resnāki partizāni, un nekas nav viennozīmīgs).

Manuprāt problēma gluži vienkārši varētu būt apstāklī, ka te ļoti maz ļaužu, kas spējīgi uz abstrakto domāšanu, kas mākslas kīnō ir ļoti no svara. Tāpēc dokumentālas lietas sanāca labi, bet mākslas kīno vairāk bij brīvdabas teātra filmēšana.