Es ne par lauriem, ko XX gs. otrajā pusē Latvijas (nevis latviešu) dokumentālais kīnō plūca, bet par gadījumu, kad kāda filma tika iepirkta rādīšanai patiesi daudzās pasaules valstīs (pamatā tās bija Trešās pasaules zemes, bet runa ir par apjomu). Tb visu laiku visvairāk pirktā Rīgas kinostudijas filma ir "Velna kalpi". Par "kuslu mēģinājumu vienkārši fiksēt ikdienu" man vēlme dēvēt tieši mākslas kīnō (jo dokumentālais patiesi tika daudzviet augstu novērtēts, atšķirībā no mākslas filmām, kuras gāja "prokatā" vairāk pēc solidaritātes plāna - demonstrēt tik un tik brālīgo republiku produkcijas, - nevis to augstvērtīguma dēļ. Tā kā man gluži vienkārši šķiet, ka kamēr kādi traki puikas Skrundas kazemātos neuzfilmēs vietējo "Desperado" versiju, kuras budžets būs piecas vidējās algas, bet Oskars ieripos ķešā, jebšu nepiedzims Valkā kāds jauns Trīrs, tikmēr jāsamierinās, ka vēderdejas, sērfošana un kīno dievzemītē būs tikai jauks hobijs, bet nekas vairāk. Tb mums pašiem patīk (ak, es pats asariņu nobirdinu, "Motociklistu vasara" vai "Elpojiet dziļi" skatoties), taču globālā mērogā tas nevienu neinteresēs. Man domāt, nekas briesmīgs šai situācijā nav, jo ir gana daudz lietu, kas dievzemītes iedzīvotājiem padodas. Nu kaut vai hokeju spēlēt.