Te kamrāds
unpy noskatījies mazmūviju "Kolka Cool", un mazliet par to spriedelē. Aizdomājos. Atcerējos, ka savulaik (kad vēl cīnījos ar zaļo pūķi, tb biju jautrs un bezgala romantisks bohēmietis - vismaz pašam tā šķita) pie alus kausa izceikinājām latviešu kinofilmu fenomenu - kāpēc mums pašiem tas "zelta fonds" aplam patīk, bet nekur ārpus dievzemītes robežām nekas vairāk par "Vella kalpiem" nav nopietnāk izgājis*, - toties dokumentālais kino dažbrīd bija pat ļoti labs. Pēc kura tur kausa dzima atziņa, ka gluži vienkārši mums ļoti švaki ar scenāristiem, režiju, operatoriem un aktierspēli, jo visas šīs opcijas neglābjami iekonservējušās un palikušas iestrēgušas Blaumaņa laikos. Attiecīgi, visas Rīgas kinostudijas filmas visai jauki ataino sava laika sadzīvi, taču praktiski ir bez sižeta, bez interesantas aktierspēles, bez interesantiem operatora cunduriem. Tāpēc ļaudis no malas tās ne ar ko nesaista, savukārt dievzemītes iedzīvotāji skatās vēl un vēl, jo caur tām nonāk savā vai savu vecāku/vecvecāku bērnībā.
Un arī šī brīža "kinoindustrija" turpina iesākto: kusli, bez dzirksteles mēģina kā nebūt vienkārši fiksēt ikdienu. Savukārt filmas "Kolka Cool" veidotāji, iespēkams, to sapratuši - atmetuši neveiksmīgos mēģinājumus jomās, kuru te nav (scenārijs, režija, aktierspēle), - un izmanto to, kas mums te sanāk labi (dokumentālā kinu skatījums).
Nu kaut kā tā.
-------
* Kur manīju, ka vienīgā Rīgas kinostudijas mākslas filma, kas izraisījusi neviltotu interesi aiz robežām, 70. gados bij "Vella kalpi", kuru aktīvi iepirka trešās pasaules valstīs - tā esot pasaulē visvairāk rādītais RK ražojums.
UPD:
Diskusijā tiku pārliecināts, ka
ja tantei būtu riteņi, tad viņa būtu tramvajs ja būtu finansējums un nebūtu bijusi cenzūra, visi Trīri varētu iet kautri uzpīpēt stūrī. Lai gan fakts paliek fakts: dievzemītē nav tapusi neviena mākslas filma, kas kādam ārpus šīs zemes robežām šķistu skatīšanās vērta.
Blēras raganas jau nu gan ir šedevrs, khem, un pēc tam režisoram citu šedevru birums kā no pārpilnības raga, khem, khem.
Bet piemēru sapratu, tb. Hičkoka "The rope" ir uzskatāms piemērs, kā ar minimāliem līdzekļiem (3 puiši 2 istabās) var dabūt tādu suspensu, ka filma nokļūst zelta fondā, betbetbet, tur, piemēram, ir ģeniāls storijs un scenārista darbs, abet latvijā ar scenāristiem ir vēl švakāk, nekā ar režisoriem...