150 000 gadus, kopš homo sapiens kā noformējusies suga šiverējas pa zemeslodes virsmu, kinderi, kuri nosvilināja kaimiņu šķūnīti, izrija visus cilts konfekšu krājumus, pārnesa no skolas semestra liecību ar treknu divnieku (5 ballu sistēmā) vai nočiepa mātei no maka piecīti savas brīvības iespēju palielināšanai, atvase dabūja pērienu. Atkarībā no vides, nodarījuma un kindera lieluma, arī pērienu gradācija variēja aš no slepkavības līdz simboliskam pliķim pa pēcpusi. Nervozāki ļautiņi, runājot par miesassodiem, visbiežāk piesauc to briesmīgāko, lai gan šādi ekscesi nav bijuši vispārpieņemti nevienā kultūrā nevienā laikā. Bet bērza žagari vismaz vidējos platuma grādos izsenis bijuši sākumpedagoģijas pamats. Gan Aleksandrs Lielais, gan Sv.Augustīns, Ričards Lauvassirds, Napoleons Bonoparte, Kārlis Ulmanis, Alberts Einšteins, un pat jaukā Marija Sklodovska Kiri bērnībā ir dabūjuši pa pakaļu par smagākām blēņām. Un neko - cilvēce vairojas un būvē savu civilizācijas Bābeles torni.

Taču nesen viss mainījās: pirms pārdesmit gadiem kāds pulciņš vecavu, kas savu dzīvi bija veltījušas pedagoģijai (acīmredzot nekā cita, kam veltīt, šīm nebija) izdomāja, ka bērnus pērt un pat bārt nedrīkst, jo tas tur traumējot šamo psihi tā, ka viņi izaugšot tādi paši kā cilvēki līdz šim (skat. uzskaitītos). Visai precīzi šo nostāju pauž PII „Zīlīte” vadītāja Orbidāne A. rakstiņā "Bērnība un ģimene – dzīves mājas pamats" (Viesītes vēstis. 2006. Nr. 8 (48), 8. lpp.): "Manā skatījumā miesassodi vispār nav pieļaujami. Tie nekad neko nevar vairs vērst par labu, tikai sabojāt vēl vairāk. Turklāt tādā veidā tiek bojāts arī bērnu raksturs – viņi kļūst ļauni, spītīgi, atriebīgi un rupji, jo šāda veida sods pazemo un degradē bērnu kā personību.Turklāt miesas sods mazina vainas apziņu – bērns uzskata, ka jau ir pietiekami sodīts, izmantojot pēršanu vai iepļaukāšanu, un viņam vairāk par notikušo nav jādomā. Līdz ar to viss ir beidzies. Sirdsapziņa ir mierīga. Tā kā šāda soda dēļ rodas arī nepakļāvība, bērns konstatē, ka nebija jau nemaz tik sāpīgi un to visu vajadzības gadījumā var paciest arī citreiz. Tādējādi tiek iznīcināta vainas apziņa, kas ir pozitīvs faktors, jo nepieciešama sirdsapziņas veidošanā un saglabāšanā. Ja bērns izjūt vainas apziņu, tad ir skaidrs, ka viņam veidojas sirdsapziņa, kas regulēs bērna uzvedību. Traģisks sodu sistēmas rezultāts ir identificēšanās ar sodītāju, kad bērns iztēlojas sevi sodītāja vietā. Pieaudzis viņš atceras savu bērnību un ar saviem bērniem apietas tieši tāpat kā viņa vecāki. Mācīsim bērniem izjust piedošanu, un to mēs varam darīt, piedodot situācijā, kad bērns no sirds un patiesi ir nožēlojis savu kļūdu."

Atmetot manu individuālo empīrisko pieredzi, kura liek pukstēt, gan ka nav neviena akadēmiska pētījuma, neviena pierādījuma, ka "miesas sods mazina vainas apziņu" (nekādas vainas apziņas visbiežāk nav, tikai kreņķis, ka pieaugušie pieķēruši, nemaz nerunājot par sirdsapziņu, kuras esamība līdz kādam tur vecumam vispār nav manīta), tapat kā apgalvojumi a la "šāda soda dēļ rodas arī nepakļāvība" (aizdomas, ka statistiski nepakļāvīgi kinderi kudi vairāk ir to vidū, kuri ne reizi pa dupsi nav dabūjuši) vai "bērns iztēlojas sevi sodītāja vietā" (bērns iztēlojas sevi arī teletūbija, pokemona un pelēkā vilka vietā), "mācīsim bērniem izjust piedošanu" (tb ka par apzinātām blēņām taps piedots un var rullēt tālāk?), gan ka pats bērnībā esmu pāris reizes ar bērza žagariem pa pakaļu dabūjis un neko, dzīvs un tāds viss no sevis labs (te šķiet, būs gana daudzbalsīgs koris, ka maita un mūdzis), tb tas viss būtu subjektīvi.

Bet kādi ir rezultāti, kopš sākusies politika "ne pirkstiņa nepiedurt" izlaistam sīcim, pat ja viņš ar magnumu iet apkārt un šauj kaimiņu tantītes nost? Tb kā uzlabojusies bērnu un pusaudžu uzvedība pēdējās desmitgadēs?

Interesanti, ko paši tīņi par to saka, tb Rīgas Iļģuciema vidusskolas 11. klases skolēnu domas pēc izrādes "Klase - XX gadsimts" noskatīšanās.: "Pirmais, kas, manuprāt, visiem iekrita acīs, bija disciplīna. Tāda mūsdienu skolās nav. Kad tur ienāk direktore vai cita skolas amatpersona, tad visi bērni momentāli apklust. Mūsdienu skolā bērni direktoru pat nepamana. (..) Liela daļa zēnu uzturoties skolā, pat nenovelk cepures, viņi vienkārši neievēro skolas noteikumus un, ja kāda skolotāja aizrādīs, visi neklausīs skolotāju, daži pat nolamās. Skolotāji un direktore neaizrāda, skolēnam nav nekāda soda par to. Daži labi svinīgajos pasākumos mēdz ēst picas, dzert limonādes, atļauties smieties par jebkādu priekšnesumu, spēlēt spēlītes telefonā. Daži skolēni atļaujas lamāties uz skolotāju, bet tas skolotājs ir bezspēcīgs. Viņš neko nevar pateikt un izdarīt. (..) Man liekas, ka 21.gs. skolas audzēkņi ir palikuši daudz ļaunāki un skarbāki pret saviem vienaudžiem. Viss iespaido skolēnus, un tas arī atainojas viņu uzvedībā un rīcībā. (..) Mūsdienās trūkst disciplīnas. Protams, pastāv noteikumi, taču tie auniešus nepavisam nebiedē, jo nav sodu. Skolotāji vairs necīnās ar skolēniem. Es neatbalstu miesas sodu, kāds bija agrāk, taču ar tukšu runāšanu un neizpildītiem draudiem respektu no skolēnu puses nevar iegūt. (..) skolēni nerespektē savu pasniedzēju, uzrunājot viņu uz „tu" , atļaujoties ēst un dzert stundās, runājot pretī un lietojot necenzētus vārdus pret skolotāju. Varbūt kāds teiks, ka šī skolēnu visatļautība ir skolotāju vaina, bet, manuprāt, tā ir skolēnu izlaidība. Skolēni vairs nebaidās tikt sodīti, jo miesassodi nav pieļaujami, un ļoti izplatītas ir skolēnu tiesības."

Palūkojoties, kas notiek pasaulē - ar "pasaule" šai gadījumā domāju nevis visas trešās pasaules demokrātijas un brīvā tirgus motorlaivas, tipa Ukraina, Libērija, Kolumbija utt., bet civilizētības ziņā attīstītākās Rietumu puslodes valstis (par izglītību Austrumāzijā nezinu neko), - redzam, ka jā, tā tas ir. Šī teorija tiek konsekventi īstenota sabiedriskajās skolās, kurās mācās prasto ļaužu bērni. Nu tie, kas vai nu ar nazīšiem špacierē pa naksnīgajām ielām, tantiņām somiņas raudami, vai spēlē savu futbolu/beisbolu un sapņo par mazu biznesiņu, vai viņu vietējo andrejsalu spīķeros karina pie lampiņām sprāgušas žurkas un prasa šos ielaist mākslas un kultūras pasaulē. Tb mūsdienu proletariāta atvasēm. Bet ar eliti - biznesa, kultūras, politisko, - šķiet, ir savādāk. Rietumu elitārā skola parasti tiek veidota kā laukos izvietota internātskola. Tur valda dzelžaina disciplīna, audzēkņiem jānēsā uniformas, kas pašiem jāuztur nevainojamā kārtībā, ieviesti stingri iekšējās kārtības noteikumi, par kuru pārkāpšanu draud arī miesas sodi. Katrs rīts sākas ar līniju, ko svinīgi pieņem skolas vadība un dod tālākus norādījumus. Elites bērnus māca pēc pilnas programmas, kā arī pakļauj lielai fiziskai slodzei (parasti sportam) un citiem pārbaudījumiem, kas nepieciešami patstāvīga rakstura un sacensības gara rūdīšanai. Elites bērnus tādējādi gatavo atbildīgiem amatiem, pasaules pārvaldīšanai, konkurencei lielajā politikā un lielajā biznesā. Nekāds liberālisms vai izdabāšana nenobriedušu bērnu iegribām elitārajās skolās netiek pieļauts. Arī prestižās sabiedriskās (valsts, pašvaldību) skolās pastāv “divu koridoru” sistēma. Jau no pirmās klases bērni atkarībā no viņu vecāku sociālā statusa tiek sadalīti dažādās klasēs, kas bieži vien izvietotas dažādās skolas piebūvēs. Turīgāko ģimeņu bērni tiek mācīti stingri un pēc klasiskās programmas. Katram “koridoram” ir izstrādātas atšķirīgas mācību grāmatas, kuras (abus variantus) bieži vien izstrādājuši vieni un tie paši autori. Turīgo bērnu klasēs valda salīdzinoša disciplīna un bieži vien jāvalkā arī formas tērpi, kamēr nabadzīgajiem disciplīna uzspiesta netiek – viņi bauda liberālu pieeju un zemākus standartus, īstu kontroldarbu vietā risina izklaidējošus testus u.tml., jo nevar tak bērnu traumēt, uzspiežot viņam ko tādu, ko šis nevēlas.

Tb rodas iespaids, ka dievzemītes izglītības sistēmā ar sajūsmināto, savas atvases dievinošo māmiņu aktīvu akceptu, viņu atvases jau no mazām dienām tiek gatavotas būt par proletāriešiem, neatkarīgi no mīlošo vecāku ienākumu līmeņa (mūsdienās piederību sociālajam slānim nosaka nevis naudas maka biezums, bet drīzāk kultūras saknes, spēja uztvert un analizēt informāciju). Nu kaut kā tā. Jāpadomā būs par to, kad būs brīvāks brīdis.