Es, protams, piekrītu, ka LV suni jāstaidzina uzpurnī un pat priecīgs un mīļš suns savā neveiklajā lempībā un sajūsmā, un neaudzinātībā var pārbaidit mazu bērnu, kuram arī jau ir iestāstīts, ka no suņa jābaidās (un pamatoti). Tikai gribēju piebilst, ka visi mani suņi ir bijuši tie, kurus "mute neveras par suņiem dēvēt" , un tādu ir daudz daudz vairāk, kā tu vari iztēloties. Un, jā, Šveice, Itālija, Francija, vēl daudzas valstis - tur praktiski visi suņi ir tādi, bez uzpurņiem sēž pārpildītās kafeinīcās, kur katrs trešais viņiem uzkāpju uz astes, cienīgi tek bez pavadas blakus saimniekam un nes avīzi (a kā tu avīzi ar uzpurni panesīsi?) - kaut kas vienkārši galīgi šķībi ir šeit aizgājis kinoloģijā. Tā vispār ir kaut kāda cita, marsiešu ģints, kas apdzīvo bijušās PSRS teritoriju.

Ok, suņiem, kas ir bezroku cilvēku pavadoņi, var atļaut staigāt bez uzpurņiem, lai ir, kas nes avīzi. Jo citādāk es nesaprotu, kādēļ cilvēki labprātīgi izvēlas apslienātu avīzi.

es nez :D bet patīk.
bet nu ja nopietni, es tikai par to, ka tiešām dramatiski atšķiras suņi šeit un suņi rietumvalstīs. šeit viņus krusto, tikai skatoties, lai būtu labs eksterjers un varētu ņemt medaļas sacensībās. bet rietumos selekcionē labsirdīgākos eksemplārus. tā man kāds stāstīja.

vispārinājums par šejieni un vispārinājums par turieni. un situācija uzlabojas.

bet ko tad es, es esmu psiha suņu vecene un kinologs indulgence noteikti ir mācījies kādā labākā kinoloģijas skolā kā es.

Klau, nu visiem ir prieks, ka Tu esi gudra un tavi suņi tikpat. To pat neviens īsti neapšauba.

Bet situācija ir tāda kāda ir - cilvēki caur savu vairāk vai mazāk traumatisko pieredzi baidās no suņiem un viņi nevar zināt, vai tas suns pretim ir skolots un vai tas saimnieks blakus kaut ko sajēdz vai arī nē.

Tā nav un nevar būt viņu vaina, ja tāds suns rada tiem apdraudējumu un/vai to arī realizē uzbrūkot. Jā, tie var iemācīties sevi kaut cik pasargāt, taču šādu lielākajai daļai šādu prasmju nav un arī nekad nebūs. Ir viņu pašu labā to apgūt, taču nevar pieprasīt, lai jebkurš cilvēks spētu tikt galā ar šādām situācijām. Tāpēc ir loģiski, ka sabiedrības vairākums pieprasa, lai tiktu ierobežoti suņi.

Tas ir tāpat kā ar auto vadīšanu - braukt pa ceļu drīkst gan omes, gan sportisti, bet noteikumi tomēr tiek rakstīti ar domu, lai droši būtu omēm.

Tīri anekdotiski - ārvalstīs man ir viens paziņa irānietis, kurš tiesājas par atlīdzības saņemšanu no zviedru dāmas pēc suņa uzbrukuma. Dāmai esot dzērumā, suns bija meties virsū un apskādējis šī paziņas kaķi. Interesanti, vai arī LV tāda sūdzība tiktu ņemta par pilnu? Man aizdomas, ka ne. Tā ka varbūt tomēr primārais ir sabiedrības attieksme, nevis suņu selekcija.

Suns ir bara dzīvnieks, un lielā mērā cenšas kopēt sava bara uzvedību. Savukārt bars - saimnieks un ģimene, - ir konkrētas sabiedrības daļa, ar visiem tās kopējiem tarakaniem galvās un uzvedībā. Tā kā visnotaļ saprotami, ka kā ļaužu sabiedrībās atšķiras ikdienas pamatuzvedība.
Taču par suņu psiholoģiju Eiropā nespriedelēšu. Pimkārt, cik nu tur būts, praktiski suņus neesmu redzējis (tik vienu reizi Briselē, vēlā vakara stundā, pievērsu uzmanību tam, ka kāds arābiskas izcelsmes puisis parkā aiz sava sunīša maisiņā savāc kakas, kaut to varēja nedarīt, jo apkārtnē nebija neviens dzīvas dvēseles). Otrkārt, esmu audzis veterinārārstu ģimenē, starp suņiem, un visa bērnība ir bijusi savā ziņā suņu zīmē, jo ik pa brīdīm vecākiem un vecvecākiem nācās ārstēt visdažādākos suņus. Līdz ar to mans priekšstats par suņu uzvedību ir empīrisks, nevis profesionāls.

Aber tā piebilde... tā klaji subjektīva. Kā jau lauku puika, nespēju uztvert suni kā pilsētnieki - kā ģimenes locekli, - bet tikai kā mājas sargu vai medību biedru. Tb suns, kurš sajūsmā sveic laupītājus un neaizstāv "savējos", manā skatījumā neatbilst savas sugas pamatbūtībai. Taču apzinos, ka tas ir tikai mans viedoklis, un citiem ļaudīm tas ir citāds.

Pēc vakardienas vētras nedaudz pārpīpējot man (arī) radās doma, ka mūsu suņi pret viņu suņi atšķirību pamatā varētu būt tieši utilitārisms, kas turpinā(jā)s ilgāk pie mums, resp., suns primāri ir nevis nedaudz savādāks kāmītis vai papagailis, bet gan saimes loceklis ar noteiktām funkcijām, kas, protams, prasa citu attieksmi, audzināšanu utt. utml.

Visa suņa dzīve vienās briesmās.

Ir naivi domāt ka uzpurnis izglābs pasauli un atrisinās visas mūsu problēmas.
Ir jāaudzina gan suņi, gan to īpašnieki.

Nez. Vienreiz paliktu pie kádas pirmo reizi satiktas islandieshu gjimenes ar 2 vietéjiem aitu sunjiem, kas gan laikam ir izslavéti ar savu draudzígumu. Abi naktí lída man blakus gulét un pat saimniece nespéja vinjus sasaukt. Mozh uzpaséja :D Bet domáju, ka tomér né.

To var pastāstīt ārstiem, kas operē suņu sakostos ļaudis, pat suņa saimnieka ģimenes locekļus. Statistika ir visai pabaisa.

Nu, es nekādā veidā neapšaubu to, ka suņi kož, īpaši tiem, kas nav viņiem pazīstamo grupā, vienkārši negribētos vispārināt. Tā ir saimnieka atbildība - pārzināt, kādus signālus viņu suns uztver par bīstamiem, un kādi ir okej un nedomāju, ka visos gadījumos tie izpaužas vienādi un ir suņi, kuru pazīstamo grupā iekļūt ir pavisam vienkārši, bet ir tādi, kuri, ja vajadzēs, apēdīs pat saimnieka seju.